Jau otrdien, 2. septembrī grāmatnīcās nonāks izdevniecības "Baltic Screen" sadarbībā ar apgādu "Atēna" izdotā L. Lapsas un K. Jančevskas grāmata "Grābeklis".

Pateicoties autoru labvēlībai, jau tagad publicējam nelielu, pikantu grāmatas fragmentu:

"2003. gada 8. jūlijā Rundāles pilī notiek Vairas Vīķes-Freibergas otrās prezidentūras sākuma inaugurācijas balle. Ierodas gandrīz tūkstoš viesu. Pludo šampanietis. Viss ir cildeni un skaisti. Gandrīz viss.

Vispārējā nedaudz stīvajā - kā jau tam jābūt šādos pasākumos - balles gaisotnē spilgti izceļas viens personāžs. Tas ir Ministru prezidents Einars Repše, kurš par valdības vadītāju kļuvis astoņus mēnešus iepriekš, 2002. gada 7. novembrī. Un ne tāpēc, ka viņam mugurā jau būtu slavenais svītrainais ādas uzvalks, - līdz tam vēl daži gadi palikuši. Nē, pat aklais pamanītu, ka valdības vadītājam pēkšņi īpaši vārīgā vietā trāpījusi Amora bulta - vai drīzāk pat viss bultu maka saturs.

"Pēc tam mēs ātri noskaidrojām - septiņpadsmitgadīga meitene, nupat beigusi vienpadsmito klasi. Rundāles pilī nokļuvusi tāpēc, ka vienkārši piehaltūrē kā apkalpojošais personāls pie Mārtiņa Rītiņa Vincenta, kas klāja ballē galdus. Nekāda provokācija, nekāds "ienaidnieka pirksts", lai gan [Drošības policijas priekšnieks Jānis] Reiniks, cik zinu, vēl ilgi pilnā nopietnībā izskatīja šādu versiju. Kaut kā jau sava maizīte jāatpelna - vismaz ar stulbu centību," - tā tagad atceras viens no cilvēkiem, kas šajā laikā netieši bija atbildīgs par premjera drošību.

"Tas bija īsts cirks, un es tiešām nezinu, kā jutās meitene, bet mūsu Einaram viss bija "pie lampiņas". Es vienmēr esmu brīnījies, kā tāds medņu gailis riesta laikā neko ne redz, ne dzird, bet ar Einaru notika tieši tā. Arī iepriekš mums bija gadījumi, kad sajūta tāda, ka viņam pēkšņi aizkrīt klapes un aizveras širmis, bet šis nu bija pāri visam, kas bija redzēts. Cik es saprotu, Vīķe-Freiberga viņu sāka paklusām nicināt tieši pēc šī vakara - un tam ir pietiekams attaisnojums," - tāds, lūk, apraksts.

Kas tad īsti notika? Saliekot kopā vairāku aculiecinieku stāstījumus, kopējā aina ir šāda: liktenīgā - ja raudzīties to mūsu varoņa redzes viedokļa - saskatīšanās notikusi, apkalpojošā personāla septiņpadsmitgadniecei skolniecei ar paplāti ejot garām valdības vadītājam, kurš gremdējies valstiskā sarunā ar kādu paziņu. Valdības vadītājs pusvārdā apklusis un sācis skatīties meitenē kā auns uz jauniem vārtiem - tik uzkrītoši, ka smieties sākusi ne tikai viņa, bet arī sarunas biedrs.

Stāstījumu turpina bijušais drošībnieks: "Un tad sākās cirks - tāds cirks, ka maz nelikās. Viena lieta, ka kaut kādā franču galmā karalis piecērt istabenei un viss galms izliekas, ka nekā tāda nemaz nav, neviens neko nemana un skatās garām ar neizteiksmīgām sejām. Bet pie mums nav nekāds franču galms, un arī Einars uz karali īsti nekvalificējās - lai gan pats brīžam par tādu iedomājās, tas nu pilnīgi droši.

Viņš visu vakaru burtiski sekoja tai nabaga meitenei - varu aptuveni iedomāties, kā var justies viena vidusskolniece, kura pieteikusies nopelnīt kaut kādu kabatnaudu, ieradusies uz tāāāādu pasākumu, kur ir viss smalkais valsts krējums un elite, bet kurai pēkšņi sāk uz pēdām mīt visas valsts premjerministrs. Tas pats cilvēks, kurš pirms tam jau gadu vai cik tur uz visiem stūriem ir stāstījis par augstu ētiku un visu ko tādu.

Tiešām - visu vakaru viņš viņai skraidīja nopakaļ. Un mūsējie, protams, atkal viņam. Darbs ir darbs. Viņam bija pilnīgi vienalga - ko kāds redz, ko kāds padomā, kā tā meitene jūtas. Viņam tā ir vienmēr - gribu, gribu, gribu, man pienākas, es esmu tas, kam visu vajag, jo es esmu pats galvenais, Dieva izvēlētais vai kaut kas tamlīdzīgs.

Ja nezinātu, ka tam cilvēkam ir jau pāri četrdesmit, es teiktu - tīnis, nekas cits, vienkārši smieklīgs tīnis. Kauns bija, ka mums ir tāds valdības vadītājs un ka visi to redz un smejas - vēstnieki un visi pārējie. Kā viņš viņai tinās apkārt. Sākumā izlikās, ka pavisam nejauši. Tad mētāja gaisā paipalu oliņas un cepumus, ko pēc tam uztvēra ar muti. To laikam pat prese bija pamanījusi.

Beidzās ar to, ka, kad viss jau beidzās un personāls brauca prom, viņš vēl aizskrēja pakaļ, lai sarunātu tikšanos. Iedomājieties - vēstnieki noskatās un smīn, kā vienas valdības vadītājs visu pamet un aizskrien pakaļ skolniecei.

Tas vēl nebija nekas. Viņa, protams, viņu atšuva. Un tad bija uzdevums, kas varētu būt viens no nejēdzīgākajiem, kādu jebkad ir nācies pildīt. Viņš atnāca atpakaļ tāds pilnīgi sarkans, tad balts, tad atkal sarkans, acis pilnīgi kreizīgas, un saka - momentā noskaidrojiet, kas viņa, no kurienes, un par katru cenu man viņas telefona numuru!

Nu, mūsējie tomēr ir profesionāļi, kas jādara, tas jādara, vēl atlaidīs nākamajā dienā par valstisko uzdevumu nepildīšanu. Viens, divi - numurs ir, vārds, uzvārds ir. Viņš paķēra to numuru kā pilnīgi traks - un pie īsziņu rakstīšanas klāt!

Viņam vispār ir normālas komunikācijas problēma, citus cilvēkus viņš vispār nedzird, klausās tikai sevī, bet no ārpasaules signāliem vislabāk uztver īsziņas un arī pats ar īsziņām vislabāk sazinās.

Es atkal iedomājos - kā tā meitene jutās. Iedomājieties - jūs sēžaties transportā, skatāties telefonā - un tur jau priekšā īsziņa. No premjera. No valdības vadītāja. Jūs esat skolniece. No vienas mikrorajona vidusskolas. Un te jums īsziņa no premjera. Tad vēl viena, tad vēl viena. Komplimenti, komplimenti, komplimenti.

Viņa, protams, atbildēja. Skaidra lieta. Interesanti taču, Un tad tikai sākās. Nākamajās dienās nekāda valsts un valdība viņam vispār neeksistēja. Tikai viena vienīga īsziņu vētra. Viņš tās rakstīja nepārspīlējot desmitiem un desmitiem. Un kaut kā viņam izdevās viņu pielauzt uz tikšanos.

Uz to brīdi daļēji viņa, daļēji mūsu priekšniecības uzdevumā viss par skolnieci jau bija noskaidrots. Un - jā, Ministru prezidents pilnīgi precīzi zināja, ka viņš savā četrdesmit un cik tur gadu vecumā lenc vienu septiņpadsmitgadīgu skolnieci ar pilnīgi skaidriem nolūkiem. Bija zināms, kādi viņai ir draugi, kādas intereses, kādas aizraušanās, vai ir kāds tuvs draugs vai nav.

Nē, neko konkrēti no tā visa es jums neatklāšu. Es nedomāju, ka viņai vajag, lai kāds to visu zinātu. Bet to gan pateikšu, ka reti kad valsts resursi ir tērēti tik idiotiski kā šajā reizē, lai viens iekarsis, piedodiet, tēviņš, noskaidrotu, kādas tieši viņam ir izredzes. Tas viss par nodokļu maksātāju naudu, protams, par kādu gan vēl.

Es varu iedomāties, kā no malas izskatījās pirmā tikšanās. Mums ta' nācās būt faktiski klāt. Mūsu romantiķim nekas labāks nebija ienācis prātā kā satikties Siguldā - nē, nekādas ievas neziedēja, bet nu vienalga.

Tikšanās vieta bija pie tolaik Siguldas vienīgā lielā veikala un kultūras centra - veikala Juma. Protams, kā jau pienākas Ministru prezidentam, brauca ar visu pavadošo apsardzi un tā tālāk. Tas viss - protams, atkal par nodokļu maksātāju naudu, ne jau nu Einars pats par kaut ko tādu maksās. Viņam taču pienākas! Nebrīnītos, ja izrādītos, ka arī puķes pirka par Valsts kancelejas naudu.

Nē, jūs nepārklausījāties - valdības vadītājs, kurš visiem tiem stulbajiem vēlētājiem bija stāstījis par taupību un izrādoties atslēdzis pāris radiatorus valdības mājā, uz pirmo randiņu ar skolnieci aizbrauca ar visām valsts mašīnām un pilno apsardzi. Tieši tā.

Tā nu viņš tur pie tā veikala stāvēja un gaidīja ar puķēm - un visa tauta lielām acīm stāvēja pa gabaliņu un skatījās uz viņu. Tad atnāca skolniece, un varēja sākties randevū - vai kā nu to saukt. Einars ar savu skolnieci iesēdās mašīnai aizmugurē, bet nekāda, protams, inķimņika - priekšā šoferis ar miesassargu, tad vēl mūsējie, mēs pa gabalu piesedzam, ja nu kas.

Kad abi izkāpa pie Gūtmaņalas, skolniecei acis bija uz kātiņiem - viņa laikam tiešām bija iedomājusies, ka viņai ir darīšana ar vienu izcili godīgu cilvēku, kurš, spriežot pēc viņa runām, nekad un ne santīma neiztērēs no valsts naudas savām privātajām vajadzībām. Ka būs tāda normāla satikšanās, pastaiga, parunāšanās.

Kā tad! Cirks bija atbraucis pilnā komplektā, tikai telts un ziloņu pietrūka. Trīs mašīnas, varbūt vēl kāda, par ko pat mēs nezinājām, un tad pati pastaiga - divi mūsējie pa priekšu, tad saldais pārītis, tad aiz muguras vēl trīs, kas skatījās, ka tikai kāds no vienkāršās tautas nepielien par tuvu, kad premjers ar darba mašīnu un darba miesīšiem atbraucis paamizēties.

Viens no mūsējiem bija pietiekami tuvu, lai pēc tam atstāstītu, par ko tad tika runāts - ko valdības vadītājs labu stāstīja skolniecei. Izrādās - visu ko stāstīja, nez vai es nepazīstamai vidusskolniecei par sevi tik daudz ko stāstītu - par ģimeni, bērniem, darbiem, ikdienu tik smalki.

Mūsu Einars randiņā bija acīmredzami atvēries - klausījās ne tikai sevī, bet arī vēl kādā. Nu, vismaz jautājumus bija uzdevis daudz un dikti - par to, kas patīk, nepatīk attiecībās, mērķiem, ko domā par to, šo, par krieviem, par karu, bērniem, laulībām.

Protams, Einaram nekas nespīdēja. Meitene varbūt arī bija no mikrorajona, bet neapšaubāmi pareiza. Kaut arī Jaunā laika dibinātājs, kaut arī skaļu vārdu un paziņojumu izplatītājs, kaut arī valdības vadītājs, bet viņa vienalga bija atbraukusi ar savu tēvu "rezervē". Varbūt viņiem šķita, ka to ir izdarījuši ļoti slepeni, bet mēs, protams, zinājām.

Kāpēc nespīdēja? Es negribu teikt, ka mūsējie būtu klausījušies kādas skolnieces telefonsarunas vai varbūt lasījuši viņu SMS saraksti, bet fakts - viņa bija skaidri un gaiši sev ļoti tuvā lokā nekavējoties pateikusi, ka cilvēks, protams, jauks, interesants, pat miermīlīgs, taču arī vienkārši biedējošs. Atceros, precīzais teiciens bija tāds - pa televizoru tik traki neliekas, bet klātienē tas izskats mani biedē.

Un otra lieta, ko es arī pats biju pamanījis - ka Einaram, neraugoties uz visām tām viņa nezin cik oficiālajām laulībām un kopdzīvēm, ir tas izmisīgais skatiens, kas ir vīriešiem, kam par katru cenu, izmisīgi gribas nokārtot savu privāto dzīvi, apprecēties, radīt bērnus un dzīvot laimīgi, bet ar nosacījumu - lai sieviete viņam, tēlaini izsakoties, vienmēr ir gatava zābakus novilkt, kājas nomazgāt un vēl apbrīnot pilnīgi visu, ko viņš dara.

Un to tā meitene, neraugoties uz saviem septiņpadsmit gadiem, bija piefiksējusi pilnīgi precīzi un pat ar zināmu žēlumu pret šito mūsu nabagu iedevusi diagnozi - ka tādiem kā viņš vēl ilgi tas neizdosies, jo kaut kas tajā ir tāds, ka visas parasti notinas, kaut arī vīrietim tā, lielos vilcienos, nebūtu ne vainas. Laikam gribas kaut kādus pūliņus pielikt. Jo tie vīrieši parasti arī apprecas tā kā tādi luksofori - pienāk tas izmisīgais laiks, un apprec to, kura ir daudz maz normālā sakarīgā pie rokas. Tā viņa to bija skaidrojusi.

Un vēl tālāk - ka tās stadijas vīrieši grib mīlestību un, kā viņai šķietot, tādi var iemīlēties arī kalnu vai mājas kazā, ja vien paši notic tam, ka tā kaza ir viņiem īstā. Viņiem nav laika atkal pavadīt vairākus gadus attiecībās, pētīt otru cilvēku, domāt, der/neder. Vispār viņai ļoti simpatizējot tas variants, ka iemīlas un apprecas, bet - ne jau šādā situācijā un ar šādu personāžu.

Protams, Einars nebija varējis nebūt dīvains pat pirmajā tikšanās reizē. Skaidra lieta, ka tai meitenei tas bija šķitis baisi - es daudz ko esmu redzējis dzīvē, bet viņas vietā, viņas gados es muktu prom neatskatoties, lai tur būtu premjers, prezidents, pāvests un ANO ģenerālsekretārs vienā personā.

Iedomājies - viņi tur stāv virs gravas uz kaut kāda laukumiņa, miesīši izliekas, ka neko nedzird un neredz, bet patiesībā jau visu dzird un redz, viņiem darbs tāds, un viņš saka tai skolniecei - iedomājies, šitas tagad ielūztu un mēs abi iekristu un kopā nosistos? Teikums parasts, bet ar to ciešo acu skatienu un smiekliņiem, nu, tā drusku frīkaini - vēl jo vairāk pirmajā randiņā. Un tad vēl tas viņa idejiskais kalps Titavs, kas viņam tikšanās laikā piezvana reizes piecas vai desmit...

Bet Einaram nekas nešķita ne dīvaini, ne neparasti, ne bezcerīgi - viņš bija tieši tā kā tas mednis riesta laikā. Varbūt aizbraucam paēst, varbūt aizbraucam vakariņās, varbūt noskatāmies kādu filmu, varbūt vēl kaut ko - jebko? Tādā uzstājības pakāpē, ka nekādas atrunas netiek pieņemtas. To viņš māk - protams, kamēr ir cilvēki, kas kaut kam tādam ir gatavi pakļauties.

Tā nu visa cirka kolonna brauca atpakaļ uz Rīgu. Premjera mašīna - šoferis, miesassargs, viņi abi uz pakaļējā sēdekļa, tad vēl visa pavadība, tad nopakaļ meitenes tēvs ar savu mašīnu - cilvēks laikam tiešām domāja, ka spētu kaut ko ietekmēt, ja šitas trakais kaut ko pasāktu, - un tad vēl viena mūsējā mašīna, kas "pieskatīja" tēvu.

Bet nē, tā vis nebija. Einars pats sagribēja pie stūres, par ko neviens nebija priecīgs, it īpaši jau apsardze, kas labi zina, kā Einars mēdz trakot, ja grib kāda priekšā izrādīties. Bet nu kaut kā ar dievpalīgu tikām līdz Rīgai, un tad sākās jauni brīnumi.

Meitene bija sapratusi, ka tiek braukts uz kino, bet Einaram, protams, bija savi mazie, prastie plāniņi - nē, esot jāskatās Malholandas ceļš, par ko viņš jau bija noskaidrojis, ka tā meitenei esot mīļākā filma. Tā nu viss cirks aizbrauca uz viņa mājām - viņam toreiz bija tāds pamatīgs dzīvoklis, vairs neatceros, viņa īpašumā bija vai kā.

Neprasi, kā es to tik precīzi zinu, tāpat neteikšu, bet vakara gaita ir ļoti precīzi zināma un attiecīgās vietās arī iedokumentēta - nebrīnos, ja kaut kur būtu arī visa veida ieraksti, jo Reinika kunga kolēģiem, varbūt arī viņam pašam šitādas lietas patīk, viņi tās krāj kā varbūt kādreiz noderīgu varbūt valsts, varbūt privāto noslēpumu.

Ja tā pavisam īsi un skaidri, tad mūsu valdības vadītājs darīja, ko vien varēja, lai dabūtu savu. Vispirms filma. Tad gleznu apskate. Tad Einara kroņa numurs - priekšlasījumi par fiziku, par Visumu, par lidmašīnām, visu ko tādu. Jau daudz vēlāk no sarunām noskaidrojās - meitene bija bijusi ļoti priecīga, jo viņai fizika skolā bijusi īpaši aktuāla. Par melnajiem caurumiem veselu lekciju nolasīja.

Patiesībā vēl tagad nedaudz kauns par to valsti, kura uztur šitādu premjeru - pats viņš nedzēra faktiski ne grama, bet meitenei gan lēja vienu pēc otra un tik mudināja - esi mierīga, esi droša, cilvēkam jājūtas labi. Droši vien, ja tādi ieraksti tiešām kādreiz parādīsies, daudziem būs jautri paskatīties, kā premjers mēģina piedzirdīt nepilngadīgu skolnieci, bet viņa glāzīti paklusām izlej te puķu podā, te vēl kaut kur. Nezin, kas ar tām puķēm pēc tam notika.

Meitene nereiba un nereiba, un tad Einaram ienāca prātā, ka vajadzētu paforsēt notikumus - izrādīt dzīvokli tā, lai pavisam nejauši nonāktu guļamistabā. Dzīvoklis bija tīri tā neko - it īpaši jau meitenei, kura dzīvoja trīsistabu dzīvoklī kopā ar savu septiņu vai astoņu cilvēku ģimeni.

Jā, un tad mūsu valdības vadītājs ķērās pie galvenā trumpja - tu man ļoti patīc, patiešām, ļoti ļoti, es ļoti gribētu nopietnas attiecības, pārcelies pie manis dzīvot, tu taču jau esi pieaudzis cilvēks! Un tā tālāk, un tā tālāk. Guļamistabā, protams, mēģinājums noskūpstīt. Un totāls aplauziens - kā jau teicu, meitene bija stingra un pareiza.

Vēlreiz - neprasi, kā es to zinu, bet tuvu cilvēku lokā viņa vēlāk bija atstāstījusi, kas un kā. Īsi un korekti, pat ar zināmu žēlumu. Ka saturiskā ziņā viņš viņai šķitis ļoti interesants un gudrs, ļoti tāds atklāts par visu, bet tas izskats un iespaids... tas neesot bijis iespējams un viņa to nespējusi, nekas tur jau sākumstadijā nevarējis sanākt, un, jo tuvāk viņš nācis klāt, jo viņai reāli fiziski uzsitis sliktu dūšu.

Pareizā meitene izvairījās pietiekami pareizi - pareizi tam brīdim, bet ne vispār. Jo viņa, protams, mūsu Einaru nepazina. Viņa pateica īsi un skaidri, ka ir nevainīga un to darīs tikai ar cilvēku, kuru apprecēs. Tiešām interesanti, ka mūsu Einars, kaut arī vienmēr gatavs ikvienam sarunāt un sasolīt visu, ko tikai kurā brīdī nevajag, jo kā gan var nesolīt, par precēšanos tomēr kaut kā neierunājās.

Nekas vairāk nenotika, bet Einaram viņa pārvērtās par zelta gabalu - kā tas vienmēr ir bijis ar visu, ko viņš nespēj dabūt tagad un tūlīt, un uzreiz. Viņam vispār viss, cik nu es varu teikt, eksistē tikai tikmēr, kamēr tas nav dabūts, vai arī līdz brīdim, kad ir skaidrs, ka nekas nesanāks. Ja kaut ko nevar uzreiz, bet cerība un pašpārliecība ir un neviens ar vāli neiesit pa galvu, - o, tad tikai sākas.

Tā bija arī šoreiz. Vai varam tikties rīt, parīt, aizparīt? - tas bija vēl tikai pats sākums Einara repertuārā.

Pa nakti viņa pie Einara nepalika, tad viss cirks veda skolnieci mājās. Einars gāja pavadīt, līdz pat dzīvokļa durvīm, tad vēl negāja prom, stāvēja apakšā minūtes piecas un sūtīja īsziņas. Tikai, kad beidzot pamanīja siluetu pa logu, tad gan vienreiz meta mieru..."

Jā, protams, tāds nedaudz kuriozs stāstiņš, kas īsti neatbilst valdības vadītāja un visu cildeno vērtību aizstāvja tēlam. Arī neapšaubāmi patiess stāstiņš - šīs grāmatas autoriem, neraugoties uz stāstītāja aizplīvurotajiem mājieniem, ir izdevies atrast ne tikai notikušā aculieciniekus, bet arī pašu toreizējo skolnieci, kura gan senos notikumus atcerēties nevēlas, vēl jo mazāk - par tiem izteikties publiski. Ko darīt - tā ir ar tām pareizajām meitenēm.

Taču stāsts nebūt nebeidzas ar viena premjera "aplauzienu" ar vienu nepilngadīgu skolnieci. Faktiski visā, kas attiecas uz valsts dzīvi, stāsts tikai sākas - un runa nebūt nav tikai par tādiem sīkumiem kā premjera randiņbraucieni uz nodokļu maksātāju rēķina.

Runa ir par ko citu - par to, kā "aplauzienam" seko vairāki mēneši, kad viss Jaunā laika valdības darbs un tā noskaņa un virzība lielā mērā ir atkarīgi no tā, vai un kādu atbildi Einars Repše saņēmis uz savām patiešām neskaitāmajām ikdienas īsziņām un telefonzvaniem. Izklausās fantasmagoriski - bet sakritības ir acīmredzamas."

Plašāka informācija par jauno grāmatu atrodama interneta mājas lapā www.grabeklis.lv