12.maijā klajā nāca žurnālista un ceļojumu aprakstnieka Lato Lapsas jaunā grāmata “Razbainieku salas”, kas ierasti aizrautīgajā, sociāli vērīgajā un kultūrvēstures atsaucēm bagātajā stilā vedīs lasītājus pasaules apceļojumā, kas aizsākts jau Lato Lapsas populārajās ceļojumu grāmatās “Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī”, “Dzīvības un nāves Disnejlendā” un “Trīspadsmit Amerikas”.

Šoreiz autora ceļojuma galamērķis ir ierindas ceļotājam tikpat kā nesasniedzamas salas pašā pasaules malā, turklāt to vēsture ir ne mazāk ekstravaganta jo daudzos aspektos. Kā stāsta pats autors: “Pitkērna sala ne tikai tūristu ceļvežos vien tiek saukta par pasaules attālāko un nomaļāko vietu, tā ir sala nekurienes vidū, uz kuru aizbēga pasaules visslavenākā kuģa dumpja dalībnieku pēcteči, lai tur ar puskailām sievietēm dzīvotu, kā pašiem tīk. Kārtīgi razbainieki viņi ir joprojām.

Sākumā šī bija iecerēta kā bilžaina ceļojuma iespaidu grāmata par šo un citām Dienvidjūru salām — paradīzi zemes virsū. Pat nonākšana notiesāta pedofila recidīvista pajumtē jau pirmajā ceļojuma nedēļā neko būtisku nebūtu mainījusi. Taču visādos veidos uzietie tuvākas vai tālākās pagātnes ļaudis izrādījās svarīgāki un interesantāki par visu Dienvidjūru repertuāru. Brīžam sāka šķist, ka viņi pa šo grāmatu saimnieko kā pa savu kabatu, kaut daudziem nekad nekādu kabatu nav bijis.

Veseli divi Ceturtdieņi, kuri iesākumā bija Piektdieņi... Bobs Tomarčins un viņa leģendārais šimpanze... Īstais baisais valis Mobijs Diks... Polinēziešu Odisejs, kurš pēdējais redzējis nogrimušo Tuanaki noslēpumu salu... Pērļu karaliene Eva Frašona... Ģeniālais draņķis Pols Gogēns un viņa dēls, kurš nespēja iemācīties gleznot...

Tā nu šī grāmata sanāca ne tik daudz par palmām un zivtiņām, cik par visādām traki nopietnām lietām — par cilvēka patieso dabu. Par to, kas sēž iekšā katrā no mums un manīgi slēpjas, lai tam nesistu pa nagiem. Par izdzīvošanu un to, kas tās vārdā jāpārcieš. Par dumpi, vaļu, brīvību un to, ko ar to iesākt. Par to, kādi labās uzvedības noteikumi jāatceras paradīzē, un arī par to, ka paradīze agri vai vēlu beidzas. Par dzīvības un nāves cenu. Par laikiem, kas sen pagājuši, bet, izrādās, tepat blakus vien vēl ir un dveš elpu pakausī. Iespējams, nekur citur pasaulē vientulība, pamestība, mistika, leģendas un slava nav sastopamas tādā koncentrētā komplektā kā šeit. Vai brīnums, ka daudzi kuģi jau simtiem gadu ir griezušies no kursa par dažiem simtiem jūdžu tikai tāpēc, ka apkalpēm sasodīti ir gribējies redzēt šo vietu pašu acīm.”

“Razbainieku salas” ilustrētas ar bagātīgu autora uzņemtu fotogrāfiju klāstu, kas ikkatram ļaus vismaz uz lasīšanas laiku padzīvoties ne tik viegli sasniedzamajā pasaules daļā.

Holmss Smalkās aprindas – skandalozi un tieši