Saeimas Prezidija locekļi un deputāti svētdien, 14.jūnijā, piedalījās 1941.gada 14.jūnija deportāciju atcerei veltītos piemiņas pasākumos.

“Deportācijas skāra Latvijā redzamākos cilvēkus, viņu ģimenes, dzimtas. Ceļu uz Sibīriju lopu vagonos mēroja gan pieaugušie, gan gados veci ļaudis, gan pavisam mazi bērni. Tie jaunieši un bērni, kuri izdzīvoja, uzauga svešumā Sibīrijā, bet, atgriežoties Latvijā, nesa līdzi atmiņas par pārdzīvoto netaisnību, salu, badu, smagu darbu, būtībā - noziegumu pret cilvēci,” savā uzrunā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā konferencē sacīja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Konferenci, kura notika Melngalvju namā, rīkoja fonds “Sibīrijas bērni”.

Ināra Mūrniece uzsvēra, ka traģiskie bērnības notikumi daudzus ir stiprinājuši savā mīlestībā pret Latviju. “Ļaujiet man izteikt jums, Sibīrijas bērni, visdziļāko apbrīnu par jūsu gara spēku, laipnību un labsirdību, sniedzot palīdzīgu roku citiem, par spēju iziet cauri vismelnākai naktij, nezaudējot ticību cilvēcībai. Un vislielākais paldies par to, ka cauri padomju okupācijas gadiem nesāt līdzi atmiņas un sapni par brīvu, neatkarīgu Latviju,” viņa sacīja. 

Saeimas priekšsēdētāja uzsvēra savas dzimtas saistību ar deportāciju: “Līdzīgi kā daudzās dzimtās, arī manējai dzimtai okupācijas necilvēcīgā režīma represijas nepagāja garām, un ceļu uz Sibīriju lopu vagonā mēroja arī mana vecāmāte Ludmila, sargājot savus trīs mazos bērnus, viens no kuriem bija mans tēvs. Mans tēvs kopā ar abiem brāļiem uzauga Sibīrijā, un arī viņi bija – nu jau jāsaka – bija – piederīgi Sibīrijas bērnu pulkam. Izsūtījuma atmiņu stāsti ir arī manas dzimtas stāsti.”

14.jūnija pasākumu ietvaros Saeimas Prezidija locekļi un deputāti kopā ar pieminētāju pulku piedalījās svinīgajā ziedu nolikšanas ceremonijā pie Brīvības pieminekļa.

Holmss iesaka: notikumi un afiša