Raimonds Pauls rakstīs testamentu uz salvetītes

Kļūdīsies tie, kuri ir pārliecināti, ka Raimonda Paula pievilcības spēks slēpjas tikai un vienīgi skanīgajās, daudzos gadījumos «lipīgajās» melodijās, kuru viņam ir droši vien aptuveni tūkstotis. Tie nav vienīgie pievilcības parametri. Kopā ar melodijām iet Maestro ironiskais izteiksmes veids, lieliskā humora izjūta, dotā vārda turēšana un milzīgās darbspējas, vēsta Vakara Ziņas.

12. janvārī Raimonds Pauls svinēja savu 80. jubileju. Katru janvāri viņš piktojas, ka gadu gredzenu top arvien vairāk, gaužas, ka spēku kļūst arvien mazāk, tomēr savu skrējienu pa šovbiznesa džungļiem viņš nepārstāj – arī šogad ir paredzēti daudzi koncerti, un tikai Dievs vien zina, kā viņš to visu iespēj.

»Vakara Ziņas« pievienojas Maestro sveicēju pulkam, novēlot nepagurt mūzikas laukā, iepriecinot, aizkustinot un sajūsminot savus uzticīgos klausītājus!

Pauls izceļas ar ironiju

Pirms desmit gadiem Maestro 70. jubilejas gaidās viss bija kā parasti – Raimonds Pauls vārdu «jubileja» nemaz negribēja dzirdēt. Viņš dienu pirms šiem svētkiem strādāja savā Baltezera īpašumā: revidēja šķūni, kurā bija sakrājies kārtīgs vecu lietu kultūrslānis. Baltezera krastā, Raimonda Paula «Mežrozītēs», liesmoja ugunskurs, un tas pelēkajā janvāra dienas pustumsā bija saskatāms jau iztālēm: tur dega visādi krāmi, no ezera izskaloti dēļu gali. Ziema atnāca neierasti silta, bet pie tā jau bija pierasts, tāpat kā pie ikgadējām jubilejām.

«Tai ciparu maiņai nav nekādas nozīmes,» toreiz teica Pauls, «es jau pusgadu uz priekšu zinu, kur man būs koncerti, ko es darīšu. «Arēnā Rīga» pērn bija kopdziedāšana, daži man taisīja pakaļ, nekas labs nesanāca, es savukārt eju tālāk.

Negribu pie vecām lietām atgriezties. Kā tad tas var būt: ieiet cilvēks zālē, un viņam jau saka – dziedi līdzi! Bet kopā dziedāšana var būt tikai tad, ja ir pazīstams meldiņš, ja ir attiecīgs garastāvoklis un tā tālāk. Daudzus gadus taisīju Jāņu svinēšanu, tagad jau visi taisa pakaļ. Bet tie tingeļtangeļi cilvēkiem vienmēr patiks... Vienā avīzē par mani teica, ka es esot populārākais neakadēmiskās mūzikas pārstāvis. Interesanti, un kas ir akadēmiskā mūzika? Vai tā, kuru klausoties cilvēks aizmieg jau trešajā minūtē? Ir viena otra avīze, kas neanalizē tos koncertus, kuros es piedalos, jo labu par mani rakstīt viņi negrib, bet sliktu viņiem tomēr neatļauj sirdsapziņa, jo tik stulbi jau viņi nav, lai mani noliktu.»

Pauls ir neatkārtojams savā ironijā. Kad viņa labākajam draugam Jānim Peteram bija jubileja, kurā dzejnieks, būdams apslimis, tomēr kāpa uz Nacionālā teātra skatuves, lai pateiktos Paulam, mūziķiem, aktieriem un skatītājiem par sirsnīgajiem sveicieniem dzimšanas dienā, Pauls starpbrīdī svētlaimīgi krekšķēja tā, ka visi apkārtējie ļauži labi dzirdēja viņa smaidīgo ironiju: «Es jau skatījos, kā tas Peters tur kāpj pa tam kapnem augš... Domāju, diez ka nokaps leja...» Vēl pēc brīža Pauls atmeta ar roku un pavisam nopietni piebilda: «Veci paliekam, jā. Es jau arī vairs neesmu tālu no tādas lēnas staigāšanas...» Dažkārt, klausoties Paula ironijās, gribas secināt: viņš apsmaida sevi, lai kāds cits – varbūt kāds nelabvēlis – nepaspētu to izdarīt pirmais. Reiz viņam jautāju: «Vai ar saviem «labvēļiem» sveicināties?» Pauls atbildēja: «Man no viņiem neko nevajag. Man ir viena liela priekšrocība: nav jātrīc par to, vai kāds piedāvās darbu vai ne, vai pietiks naudas maizītei vai ne. Tāpēc varu darīt to, kas man patīk.»

«Muzikant no Liepajs»

Pauls nereti atceras savus muzikālos kolēģus, kas aizgājuši viņsaulē, un nekad nav lepns, ja runa ir par viņu pieminēšanu. Daudz, pārāk daudz labu mūziķu ir prom...

Bet, ja rokās būtu burvju vara, ko Maestro gribētu atsaukt atpakaļ, «reanimēt»? «Nav iespējams neko atsaukt atpakaļ,» viņš skumji nosaka, «var tikai izrādīt cieņu tiem cilvēkiem, kuri kaut ko labu izdarījuši mākslas laukā. Un nevajag noniecināt arī padomju periodu – nerunāju par politisko iekārtu, bet gan par mūziku, ko radīja talantīgi mākslinieki. Nu, piemēram, tas slavenais Liepājas roka ansamblis «Līvi» – par spīti visiem pretspariem, viņi lēnām izlīda laukā, atceros taču, kā viņus spaidīja, mēģināja nelaist televīzijā, lika pārģērbties un tamlīdzīgi. Bet viņi izdzīvoja! Izvelkam ārā vecos videomateriālus, izrādās, ka nemaz tik slikti toreiz nav bijis. Nē, «Līvus» nevajag «reanimēt». Domāju, viņi latviešu mūzikā savulaik nospēlēja tādu pašu lomu kā angļu «Rolling Stones». Tas bija toreiz, un tas bija labi.»

Savulaik «Līvi» nointerpretēja Raimonda Paula dziesmu ciklu «Spēļu nakts Duntes krogā». Tas bija dramatisks roka skaņdarbs tieši «Līvu» garā. Kad Pauls to pirmo reizi noklausījās, viņš ilgi klusēja, tad noteica: «Tas nav mans gabals.» Kad Pauls to noklausījās otrreiz, klusuma brīdis bija neilgs, un viņš ironiski nokrekšķināja: «Lūk, ko talantīgi muzikanti var izdarīt ar talantīga autora darbu!»

Paulam ar «Līviem» bija arī citi piedzīvojumi. Muzikantu vidē klīst jautrs stāstiņš par to, kā Liepājas rokeri ierakstījuši kādu Paula dziesmu Latvijas Radio mūzikas studijā. Ieraksts ieildzis, jo viens no muzikantiem ar apskaužamu regularitāti nesis uz studiju maisiņus ar vīniņiem. Pagāja vakars, pienāca rīts. Vai dziesma tika ierakstīta, par to vēsture klusē. Taču otrajā rītā, kad Pauls ieradās studijā un apskatīja «darbus», viņš esot teicis sakramentālus vārdus: «Atbrauc te kaut kād muzikant no Liepajs, šķībi iedziedaj, piemīz manu dārgo studij un aizbrauc atpakaļ uz Liepāj uz saviem nacionalist salidojumiem...»

Ar naudu un bez naudas

Pauls labprāt atceras senos laikus. «Kad es šodien skatos savus vecos ierakstus, man drusku nāk smiekli. Toreiz strādājām par kapeikām, filharmonija toties pelnīja baigo naudu. Man bija «stavka» [likme – krievu val.» 10 rubļi, savukārt par klavieru solo maksāja divus rubļus. Pugačovai «stavka» bija 16 rubļi, un vēlāk viņai paaugstināja līdz 40 rubļiem. Savulaik dzirdēju, ka viens muzikants Maskavā kādā bagātnieku ģimenē par vakaru saņēma honorāru trīs miljonu dolāru apmērā. Ja runājam par honorāriem Latvijā, tad... Jārēķinās ar to, ka muzikantiem «pļaujas laiks» nav katru dienu – cik tad bieži ir tie svētki, jubilejas... Tāpēc samaksa nav nemaz tik milzīga. Un tad vēl nereti nicīgā attieksme – ko tad tu, muzikantiņš kaut kāds...»

Bet Maestro ir daudzreiz spēlējis arī bez samaksas. Kad 2006. gada vasarā Dzintaru koncertzālē tika organizēts ziedojumu koncerts aktiera Eduarda Pāvula ārstēšanai, Raimonds Pauls uzreiz piekrita spēlēt, atsakoties no honorāra. Maestro pie klavierēm bija abas koncerta daļas, mainījās vien mūziķi – tie bija Dailes teātra aktieri Harijs Spanovskis, Andris Bērziņš un citi, kā arī populārās mūzikas un rokmūzikas pārstāvji, piemēram, Aivars Brīze. Koncertu vadīja žurnāliste Elita Veidemane. Neviens no koncerta organizatoriem un māksliniekiem nesaņēma honorāru.

Bija arī citas reizes, kad Raimonds Pauls spēlēja par velti. «Jāzina, kam spēlēt par naudu un kam – par velti,» teica Pauls, «esmu arī atļāvies tādas lietas, kuras daudzi citi neatļautos. Reiz biju kādā Latgales veco ļaužu pansionātā un tur spēlēju kopā ar trim veciem vīriņiem, kuri ir vientuļi un nevienam nav vajadzīgi. Viens no viņiem – vijolīti, otrs – akordeoniņu, trešais dzied... Kādreiz bija kāzu muzikanti. Man pat bija grūti līdz galam nospēlēt, asaras bira... Es redzēju, kā viņi reaģē uz to, ka spēlē kopā ar mani. Šī muzicēšana man deva varbūt pat vairāk nekā viens otrs «īstais» koncerts. Es vienam no viņiem iedevu naudiņu, un viņš to slēpa azotē... Ilgi un dikti slēpa tos 20 latus. «Kāpēc tu slēp?» es viņam jautāju. «Tūlīt nāks no augšas, piekaus mani un atņems naudu,» viņš atbildēja. Bet ir arī otra galējība. Viens baznīckungs mani izvadāja pa savu mazo lauku baznīciņu, un es, iedams ārā, nodomāju, iemetīšu tajā ziedojumu kastītē kādu naudiņu. Baznīckungs uz mani paskatījās un klusi noteica: «Dodiet labāk man, pie manis drošāk.» Tāda nu ir tā naudas būšana...»

Testaments uz salvetītes

Raimonds Pauls jau sen vairs neuztraucas par to, ko par viņu kāds domā. «Jebkura cilvēka dzīvē var atrast kaut ko nepareizu un greizu. Arī manā. Kaut arī sabiedrībā daudz apgrozos, esmu viens pats. Atskaitos tikai pats sev. Tā nav izlikšanās, tā ir patiesība. Domāju, manā vientulībā arī ir kāds labums,» viņš piebilst. «Daudz kas atkarīgs no mana rakstura, kas veidojies manā ģimenē. Ir tādas ģimenes, kurās pieņemts čupoties, bučoties un izrādīt mīlestību. Mums tā nebija un nav. Satiekos ar meitu, mums ir normālas attiecības, bet lai mēs rādītu viens otram savu mīlestību... Tā nav. Kaut kur lasīju par Viktora Igo testamentu, kurā viņš bija ierakstījis visas savas brūtes, bet par tām ikviens varēja uzzināt tikai pēc kādiem simt gadiem,» tā Pauls. Kad pajautāju, vai viņš grasās rakstīt testamentu, Pauls atbildēja: «Man tas saraksts būtu dikti īss. Uz vienas salvetītes varētu uzrakstīt.»

Bet svarīgāks ir kas cits. Bērnība. No tās viss sācies. «Aizvien biežāk redzu sevi maziņu... Tādu četrgadīgu puiku pie klavierēm. Tā ir kaut kādu īpatna laimes izjūta. Varbūt tāpēc, ka man piederēja šī pilnība – atrasties un augt godīgu un labestīgu vecāku paspārnē, savukārt daudziem bērniem tādas nebija, viņi nevarēja nešaubīgi paļauties uz savu tēvu, māti, un tā man ļoti žēl. Manu vecāku dzīves piemērs man bija kā vadzvaigzne, lai kur es ietu un lai ko darītu. Jā, bija visādi klupieni, bet tad, kad mēģināju celties kājās, tas man izdevās, jo zināju, kā manā vietā būtu darījis tēvs, kā būtu rīkojusies māte... Kad atbrauc mana meita Anete ar savām meitām, jūtu, ka mana pasaule turpinās, kaut arī, iespējams, apkārt viss šķobās un jūk. Meitas Anetes piedzimšana mainīja mani pašu: es tiku vaļā no briesmīgās dzeršanas. Tikai es pats un mani tuvākie cilvēki zina, kāda cena bija tam dzīves posmam, tikai pēc tam sapratu, kāda jēga ir dzīvei, kas atvēlēta cilvēkam. Arī mana mūzika palika spēcīgāka, dziļāka. Esmu mēģinājis Aneti audzināt tāpat, kā to darīja mans tēvs un māte. Vienīgi... Viņi abi bija sirsnīgāki, es esmu daudz vēsāks.»

Mūža noslēpums

Arī pret mīļoto sievu Lanu – savu sargeņģeli – Pauls citu cilvēku klātbūtnē nekad nav izrādījis karstas jūtas, kaut gan visi zina, ka abus vieno liela mīlestība. «Jā, tāds nu laikam es esmu,» Pauls lietišķi noteic, «atceros, kad pirmoreiz aizgājām pie gleznotāja Leo Kokles uz viņa bohēmisko darbnīcu, viens otrs gandrīz noģība no Lanas skaistuma. Bet ir viena baigi nopietnā lieta, svarīgāka par visu, arī par skaistumu. Esmu pateicis saviem tuviniekiem: ja es pats to nejūtu, ir jāapzinās viena robeža, kurai nedrīkst pārkāpt pāri. Ja pret tevi sāk izturēties apmēram tā – nu, viņš jau ir vecs stulbenis, viņš nesaprot, ko muld – ja tu fiziski knapi kusties, ja... Atceros uz skatuves kādu lielisku aktrisi, viņa bija jau ļoti veca, un es domāju – ka tik viņa nenokrīt... Nu, tad varbūt labāk neiet uz to skatuvi? Ja es pats to nesapratīšu, lai man kāds cits to pasaka. Nomirt uz skatuves? Jā, reizēm pat ļoti skaisti. Katram ir savs mūža noslēpums, un tu nezini, ar ko un kad viss beigsies. Bet jālūko, lai viss beigtos ar cieņu.»

Pauls cenšas nedomāt par savu «mūža noslēpumu». «Es cenšos par to nedomāt. Man ir tāds spogulis, kuram viena puse rāda visu palielinātu. Tas man bija nepieciešams rūpīgai bārdas noskūšanai. Bet tad vienu rītu paskatījos tajā spogulī... Man no tā skata palika nelabi, un es ātri pagriezu spoguli otrādi. Visa tā vecā āda, kārpas un pumpas, ārprāts... Bet ko darīt? Jāprot uz to visu paskatīties ar smaidu. Piemēram, es par sevi tā smējos, kad sapratu: nekad mūžā taču nebiju iedomājies, ka man nāksies gulēt vienā gultā ar vecmāmiņu!»