ATVADU FOTO GALERIJA. Gaišā piemiņā 84 bildes no Jāņa mūža. No neadekvāti un nepelnīti īsā mūža. Atvadīšanās no žurnālista notiek 2024. gada 17. decembrī plkst.12.00.
ATVADU FOTOGALERIJA 41 gada vecumā mūžībā devies Latvijas žurnālistu saimē mīlētais Jānis Ogle, kurš masu medijos strādāja 20 gadus.
Jānis
bija cienīts, mīlēts un godāts žurnālists Latvijas slavenību smalkajās
aprindās, šovbiznesa un Eirovīzijas dziesmu konkursu notikumos, kā arī
cienīts kā personība un uzticams kolēģis žurnālistu un preses fotogrāfu
lokā.
Jānis Raens Ogle bija labestīgs
un jautrs cilvēks, kurš baudīja un mīlēja dzīvi. Tādēļ arī mūsu
bagātajā atmiņu fotogalerijā viņš ir priecīgs, līksms, krāsains un
vitāls.
Spilgti atvadu vārdi
veltīti Facebook: Jāņa Ogles atstātais mantojums – ne tikai darbos, bet
arī mūsu atmiņās – dzīvos mūžīgi. Šajā smagajā brīdī, zaudējuma sāpes
sajaucoties ar pateicību par kopā pavadītajiem mirkļiem, mēs vēlam spēku
un mieru viņa tuviniekiem un draugiem. Lai viņa dvēsele atrod mūžīgu
mieru, un lai viņa dzīves skaistums turpina plaukt mūsu sirdīs. No sirds
līdzjūtība ikvienam, kurš viņu mīlēja un cienīja.
Dziļās sērās paziņojam, ka atvadīšanās no Jānis Raens Ogle notiks otrdien, 2024. gada 17. decembrī plkst.12.00 Rīgas krematorijas lielajā zālē (Varoņu iela 3A, Rīga).
PS. Lūdzu nenest lielus ziedu pušķus un vainagus. Atvadu vārdus Jānim izteiksim vārdos un domās.
Dziedātāja Dženija Meja jeb Jenny May (Maija Stuģe):
Šis ir pilnīgi savādāks rīts. Kaut nu tādus rītus drīkstētu pārcelt. Oglīte šogad Ziemīšus sagaidīs pie Visuvarenā un noskatīsies uz mums ar smīniņu, ka mums nav tik labi, kā viņam. Aizlūgsim par foršo draugu!
NRA.lv: "Lai Tev gaiši, mīļo Oglīt!" Mūžībā devies mūsu kolēģis
Atvadīšanās no pāragri mūžībā aizgājušā žurnālista, mūsu kādreizējā kolēģa Jāņa Raena Ogles notiks otrdien, 17.decembrī plkst.12.00 Rīgas krematorijas lielajā zālē (Varoņu iela 3A, Rīga)
Tuvinieki lūdz nenest lielus ziedu pušķus un vainagus. Atvadu vārdus Jānim izteiksim vārdos un domās.
Portāls NRA jau rakstīja, ka šorīt plašo Latvijas žurnālistu saimi satrieca ziņa par žurnālista Jāņa Raena Ogles pāragro došanos mūžībā. Leģendārā žurnāliste Gunta Lūse (agrāk Gunta Tabore):
Oglīte... Šis rīts pilns ar asarām. Un tieši šodien izleca šis 8 gadus senais ieraksts FB...
Ogle mani mācīja - šķiet, pats pirmais - kā būt pašam, autentiskam, iet pasaulē ar brīvību sevī, neraugoties ne uz ko. Ļauties ceļam, savām trakulīgajām idejām, piedzīvot, elpot, būt.
Mans vīrs, Lūšuks (pazīstamais preses fotogrāfs Ojārs Lūsis), viņu ļoti cienīja. Reiz gājām uz darbu Cēsu ielā, Barona kvartālā, un redzam pie žoga pietupies Ogle, un blakus viņam kūp grils.
Ai, vakar palika šašliki neizcepti, viņš vienkārši paskaidro. Tā smējamies! Gaišā dienas laikā pilsētas vidū! Tāds bija Ogle! Burvīgs! Traks! Ceļotājs! Piedzīvojumu cilvēks! Sirsnīgs! Tiešs! Brīvs!
Oglīte, lai Tev viegli tur tālumos, esi enerģija, kas mums šajā pasaulē ļauj dzīvot vieglāk. Mūžīga gaisma lai atspīd viņam...
Leģendārā žurnāliste Ērika Šmeļkova:
OGLES LIESMIŅA. Mums, Jāņa Raena Ogles draugiem, bija iespēja pieskarties, paturēt rokās, tiesa nepiedodami īsu laiku, šī neparastā cilvēka personības liesmiņu.
Esam bijuši kolēģi, un pirmo reizi ieraugot viņa seju, es tā kā novērsos, sak,, lai neaizvainotu, bet viņš tik droši skatījās tieši acīs, smējās un jokoja, ka par to jau nākamajā mirklī biju aizmirsusi, jo tas bija Ogle, ar savu dzīves stāstu, traku drosmi dzīvot un sapņot!
Viņā kvēloja tik plaša, atsaucīga, silta un patiesa sirds, kuras mums, kas viņu pazina, tik ļoti pietrūks. Man vairs nebūs, kas sūtīs ziņas, ka izskatos labāk kā Madonna)) un satiekoties, tikšu apskauta kā suns, kas kādu laiku bijis kaut kur aizklīdis. Paldies, Draugs par tavu dabas bērna dāsnumu, lai tev labi klājas Mūžības plašumos!
Roberts Mass:
Ar dziļām skumjām pievienojamies sāpēm un zaudējuma smagumam, ko nes mīļa cilvēka aiziešana. Viņa labestība, gaišais prāts un sirds siltums bija kā gaismas stars, kas apmirdzēja visus, kas viņu satika. Šis cilvēks bija īpašs – ar vārdiem, darbiem un klātbūtni viņš iedvesmoja, atbalstīja un sargāja.
2022. gada 21. jūnijā mamma Silvija Ogle rakstīja Feisbukā, ka ir kopā ar Jānis Raens Ogle:
"Nu tad sveicu Tevi 39. dzimšanas dienā, manu mazo dēliņ! Tu biji viens ļoti nešpetns un patstāvīgs sīkais, kurš iesaistījās visos iespējamos pasākumos pat konkursā Dziesma manai paaudzei, kuru vadīja Andris Freidenfelds.
Ieradies tur gumijas zābakos un biezā džemperī ar dziesmu par Vecpiebalgas rozēm un citi bija sapucējušies kārtīgi: uzvalciņos, princešu kleitiņās u.t.t. Un izmisusī māte, atbraucot no darba, meklēja pazudušo dēlu braukājot pa visu Ogri.
Iekārtoji pats sevi Mākslas skolā, jo uzvarēji kaut kādā zīmēšanas koknkursā. Un tā tas turpinājās visu laiku, vienmēr bija jāgaida pārsteigumi. Nu turies dēls, veselību Tev, izturību un veiksmi visās dzīves jomās. Bučas."
Leģendārā žurnāliste Gunta Lūse (agrāk Gunta Tabore) publicējusi savu interviju ar Jāni Raenu Ogli sociālajā medijā Facebook:
"Siltā piemiņā par mūžībā aizgājušo Jāni Ogli nolēmu ievietot rakstu "Degt, nevis gruzdēt" - par Oglīti. To rakstīju 2015. gada nogalē, publicēts žurnālā 36,6. Pateicībā par Ogles spēku!
"Ogle. Tā viņu dēvē draugi. Nevis tādēļ, ka gruzd vai vāji kvēlo, bet tādēļ, ka uzvārds tāds. Arī tādēļ, ka aizrautīgi uzšvirkst liesmās. Jānis Ogle atļaujas neietilpt pareizības rāmjos, dzīvo ar brīvības un piedzīvojuma garšu. Par spīti tam, ka kopš bērnības dažādas kaites un diagnozes centušās viņu nogāzt no kājām. Pārbaudījumi nebeidzas. Šā gada februārī Jānis uzzināja, ka ir HIV pozitīvs.
Pirmo reizi ieraugot Ogli, pārņem tāds kā mulsums, kā žēlums. Sak, šim puisim gan nav paveicies. Taču pat pēc īsas iepazīšanās aplamie priekšstati sairst putekļos. Savulaik strādājām kopā vienā redakcijā, un bija apbrīnojams, kā viņš uztver dzīvi, kā metas iekšā notikumos, cik atklāti un tieši ir gatavs vēstīt par sevi un pasauli.
Pēdējā laikā Ogles aktivitātēm iznāca sekot vien attālināti, palasot sociālajā tīklā Facebook asprātīgi atainotos piedzīvojumus dažādās slimnīcās. Piepeši parādījās paziņojums – atkailināts, skarbs, sociāli aktīvs vēstījums.
To izprovocēja Saeimas deputātes Stepaņenko neglītā piezīme par iecietības tēmai veltītajiem plakātiem. Tajos par savām problēmām vēstīja cilvēks ratiņkrēslā, klaidonis, homoseksuāls puisis un maza meitene, kuras mammai ir HIV. Deputāte norādīja, ka “šiem ķēzījumiem” jāpazūd no Rīgas ielām.
Es nevarēju klusēt – par tābrīža izjūtām saka Jānis Ogle.
Lūk, daļa no viņa paziņojuma: “Esmu ieguvis augstāko izglītību. Godprātīgi maksājis nodokļus. Esmu šīs valsts patriots. Un nav svarīgi, ka man ir diagnoze HIV, par ko pat nenojautu. Latvijā slimnieki ar šo diagnozi ir spiesti slēpties un samierināties ar zemākajām sociālajām garantijām Eiropā. [...] Es neesmu narkomāns, pediņš, mauka vai „ķēzījums”, kam jāpazūd no Rīgas ielām. Piedodiet, bet HIV nav nekāda sakara ar jēdzienu tikumība. Tā ir reāla medicīniska diagnoze, un Latvijā ir vairāki tūkstoši HIV pacientu.”
Vēstuli, kas aicina aizstāvēt HIV pacientu tiesības, Jānis Ogle nosūtīja Saeimai un valsts vadītājiem. Atbildes saņemtas. Jāteic gan, visai formālas.
Šajās dienās puisis gatavojas doties ceļā uz Amsterdamu. Beidzot viņam radusies iespēja intervēt Madonnu. Tas nekas, ka atvēlētas tikai 15 minūtes. Dziedātāja ir Jāņa elks un gaisma tuneļa galā. Gan mūzikas, gan neordinārās personības dēļ. “Man patīk, ka viņa visu sasniegusi saviem spēkiem, mērķtiecīgi. Fascinē viņas brīvība un māka caur brutāliem jociņiem paust dziļu jēgu.”
Ogle pat kaķi nosaucis par Madonnu! Smejas – nez kā rīkosies, ja kādreiz viņam būs meita, jo arī viņu taču gribēsies saukt dziedātājas vārdā.
Pirmoreiz Jānis nokļuvis viņas koncertā, pateicoties Latvijā rīkotam līdzinieku konkursam. Tas bija pirms desmit gadiem. Vispirms telefoniski vajadzējis nodziedāt fragmentu no dziesmas.
“Tas nekas, ka dziedāt vispār nemāku. Man ir tāds raksturs, ka negaidu liktens labvēlību, vienkārši eju un daru to, kas man patīk. Turklāt – uz visu banku! Esmu piedalījies arī Dziesma manai paaudzei un Raimonda Paula Jauno zvaigžņu konkursā, tiku pat līdz trešajai kārtai.
Madonnas līdziniekos dabūju simpātiju balvu. Man tolaik bija gari melni metālista mati, tos nogrieza ezītī un nokrāsoja blondus. Nieks, ka nākamajā dienā bija brāļa kāzas. Naktī atpakaļceļā uz mājām draugs man krāsoja matus, lai kaut nedaudz izskatītos pēc vīrieša frizūras.”
Madonnas intervijai par godu Ogle sagādājis sarkanas ādas bikses. Ironizē, ka āda apģērbā ir lieliska, jo no tās viegli noslaucīt dubļus. Tomēr stils nenoliedzami Oglem allaž bijis īpašs. Izrādās, ka savulaik skolojies modeļu aģentūrā Natalie.
Devies turp, jo ieinteresējis, ko tur māca. Bijis vienalga, ka viņam ne tuvu nav fotomodeļa izskata. Modeļu skolā apguvis, kā viņš to dēvē, dzīves pofigismu. Vari drasēt apkārt kaut vai čībās, bet svarīgi sevi pasniegt tā, it kā tipinātu zelta sandalēs.
Ja aplūko tavas fotogrāfijas, šķiet, ka ej pa dzīvi smejot. Vienmēr tā bijis?
- Jā, eju kā tanks. Lai gan kopš agras bērnības mana veselība ir tik nelāga, ka vajadzētu rāmi sēdēt mājās, vislabāk dusēt mīkstā dīvānā. Nedrīkstēju sportot, ātri kustēties, uzņemties fizisku slodzi. Bet es nekad tā neesmu dzīvojis! Gāju visur, kur drīkst un kur nedrīkst. Nebiju no tiem, kurš, rociņas salicis, gaida nāvīti.
Man ļoti patika ķīmiski eksperimenti – sajaukt visu kopā, lai sprāgst. Reiz ar brāli gatavojām spridzekli no sērkociņu galviņām. Viņš jau gudrs, deva sērkociņus man, lai nokožu. Grauzu sēru, kamēr visas septiņas kastītes tukšas. Jo ļoti gribējās to sprādzienu.
Piedzimu priekšlaicīgi ar dažādām sirds problēmām un izmaiņām veselībā. Mamma strādāja botāniskā dārza augu karantīnas nodaļā, tur izmantoja spēcīgas ķimikālijas, neviens nebrīdināja, ka tas var iespaidot.
17 gadu vecumā man veica sirds operāciju. Aizbraucu uz ikgadējo pārbaudi, te piepeši kardiologs Aris Lācis piedāvā operēt, izveidošot jaunu starpsienu starp sirds kambariem. Tas notiks tūlīt, pēc trim dienām. Zināju, cik būs smagi, tomēr piekritu. Operācijas laikā ārsti bijuši šokā – ar šādu sirdi pat staigāt nedrīkstētu, bet es biju aktīvi dragājis pa dzīvi.
Toreiz piedzīvoju klīnisko nāvi, nomiru uz pāris sekundēm. Pēc daudzām operācijas stundām mani veda laukā no zāles, vēl biju pilnīgā narkozē, bet visu redzēju it kā no augšas. Ieraudzīju mammu – visu līdz sīkumiem, apģērbu, kustības. Arī to, ka viņai pirmo reizi mūžā uzliktas saulesbrilles. Kad atmodos, uzreiz vaicāju: kāpēc tev bija tik stulbas saulesbrilles. Viņa apstulba ¬– kā to vari zināt, ja bija narkoze?!
Ceturtajā dienā pēc operācijas atbrauca draugi. Televīzijā sākās mūzikas raidījums, ieraudzīju, ka dzied Madonna. Piecēlos un metos televizoru pagriezt skaļāk. Džeki tā bijīgi: vai tad drīksti staigāt?! Nē, tikai pēc trim nedēļām, bet pults kaut kur pazudusi… Nekad dzīvi nepakārtoju diagnozei, drīzāk otrādi.
Nesen kardiologam stāstu, ka nākamvasar plānoju doties svētceļojumā, kas ilgtu četrus mēnešus – sākumā iešu pa Santjago ceļu, pēc tam cauri visai Portugālei došos uz Fatimu. Ārsts galvu vien groza: vai jums tomēr nevajadzētu drusku piebremzēt… Bet es neesmu pielāgojies nevienai slimībai, un arī tagad negrasos. Man nav ko zaudēt. Zinu, ka agri vai vēlu nomiršu no AIDS. Bet vismaz šo laiku, kamēr vēl varu redzēt, kustēt, just, izbaudīšu dzīvi tā, kā gribu. Kā teica mana teātra pulciņa vadītāja: kādam ir jābūt septītajam rūķītim, kurš atļaujas darīt tikai to, ko viņam tīk.
Ko pirms tam zināji par HIV un AIDS?
- Vien to, ko raksta skaisti krāsainajos bukletos, kas domāti skolēniem. To, ka Fredijs Merkūrijs nomira no AIDS. Ka Madonnas dziesma Live to tell ir pasaules HIV/AIDS dienas himna. Biju gan simtprocentīgi pārliecināts, ka šī liga nekādā veidā nevar attiekties uz mani.
Teici, ka HIV pozitīvs esi jau vairākus gadus. Kā par to uzzināji?
Slimoju ar dažādām vainām jau kopš bērnības, par katru vājumu neuztraucos. Iemetu mutē kādu pretsāpju tableti, un labi. Arī šoreiz tā. Bija sagurums, galvassāpes. Slikto pašsajūtu novēlu uz intensīvo darba grafiku. Tad uzleca baisa temperatūra – 41 grāds. Tā nekritās. Drudzis, drebuļi. Ārsts konstatēja plaušu karsoni. Ar ātrajiem aizveda uz Infektoloģijas centru. Vēlāk domāja, ka man ir gripa.
Man taču dzīvē neskaitāmas reizes veikta asins analīze. Savulaik pat mēģināju kļūt par asins donoru, bet izbrāķēja, jo svars par mazu. Par HIV infekciju nekad neviens neko neteica.
To uzzināja vien tad, kad Infektoloģijas centrā veica īpašu padziļināto testu. Palātā ienāca daktere un teica, lai eju pie nodaļas vadītājas. Viņa savukārt – tev ir HIV, savāc savas mantiņas, ārstēsies 2. nodaļā. Bez kādām sarunām vai skaidrojumiem, tā pa tiešo.
Tuvākajās dienās uzzināju visu, no kā varu nomirt. Diagnoze cita par citu baisāka. Arī aknu ciroze pēdējā stadijā. Iegāju internetā, iegūglēju, ar ko šī kaite var draudēt. Iepriecinoša maz. Tā kā savu aknu atvemt negribēju, sāku prātot, pa kurām sliedēm brauc ātrvilciens Rīga–Maskava. Tas ir drošs variants, jo ātrvilciens nevar paspēt nobremzēt...
Labi, ka 2. nodaļā bija ļoti laba ārste Anastasija Šangirejeva, viņas psiholoģiskās spējas palīdzēja man pārvarēt šoku. Kad ienācu HIV/AIDS nodaļā, sapratu – tepat vien būs jānomirst. Diez vai te kādu izārstē. Remonts nav veikts kopš padomju laikiem, vecas gultas, viss nolaists. No sērijas – te jau guļ tikai narkomāni un geji, kam viņu dēļ pūlēties.
Mani ielika vienā palātā ar aktīvajiem narkomāniem. Viens, apreibinājies ar narkotikām, aizbēga no slimnīcas. Cits nomira manā acu priekšā, jo naktī bija pārdozējis. Kāds vīrietis visu laiku tikai gulēja. Tik ļoti izģindis, ka caur iedzeltējušo ādu vīdēja skelets. Viņam bija laba apetīte, bet nopietnas problēmas ar kuņģi. Viņa vēdera izejas laiks parasti sakrita ar pusdienlaiku. Tik jiftīgs smārds nav paciešams pat ar manām hroniskajām iesnām. Tad nu medmāsas un sanitāres ļāva pusdienot un vakariņot koridorā. Pret to gan protestēja apsargi.
Saprotu, ka narkomāni afekta stāvoklī mēdz būt neprognozējami, tādēļ šajā nodaļā ir nepieciešama apsardze. Diemžēl viņi bija kā cietuma uzraugi – pavēl pārāk skaļi nerunāt koridorā, neļauj klausīties mūziku, aizrāda, ja pārģērbjos ielas drēbēs, jo gribu iet mežā paskriet… Brīžiem tas pārtapa par absurda teātri. To visu esmu iecerējis aprakstīt grāmatā 20 dienas ellē.
Tomēr nonākšana šajā nodaļā arī daudz ko mācīja. Reiz ievēroju būdīgas miesassbūves vīrieti ar pārsistu degunu un zilumu zem acs, viņš bija tērpies treniņbiksēs ar svītrām un ādas imitācijas jakā. Skaidrs, ko par viņu nodomāju… Taču sākām runāties un izrādījās, ka kriminālā paskata cilvēks ir studējis medicīnu. Savukārt traumas radušās, viņam krītot bezsamaņā, kad strādājis dārzā, tajās pašās darba drēbēs atvests uz slimnīcu. Tas rāda, cik daudz manī pašā ir stereotipu.
Vai zini, kur un kā inficējies ar HIV?
- Kā es neciešu šo jautājumu! Man nevajadzēja gulēt ar kādu, lai inficētos, arī narkotikas nekad dzīvē neesmu lietojis, un zobi šajā laikā netika rauti. Pietika ar tetovējumu neīstajā iestādē. Statistikā gan droši vien esmu ierakstīts kā neskaidrais gadījums. Uzskatu, ka Latvijā vispār notiek pārspīlēta ņemšanās ap jautājumu, kā kurš inficējies. Vairāk jāuztraucas par to, ka nekur citur Eiropā medicīnas jomā nenotiek tāda HIV pacientu diskriminācija.
Paldies Dievam, man ir pēdējā stadija, tādēļ man pienākas valsts apmaksāta terapija. [Te Ogle rūgti pasmaida.]
Slimības laikā, HIV vīrusam vairojoties, tiek bojātas un iznīcinātas imūnās sistēmas šūnas, ko organisms izmanto cīņai ar slimību. Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijās teikts – HIV pacientu ārstēšana jāsāk, ja palikušas 350 imūnās sistēmas šūnu vienā kubikmilimetrā. Latvijā diemžēl valsts piešķir medikamentus vien tad, kad šis līmenis ir zemāks par 200 šūnām. Taču tad veselības stāvoklis ir jau ļoti kritisks, vien solis no AIDS stadijas.
Satiku nodaļā kādu sievieti, divu bērnu mammu, viņa katru mēnesi braukt pārbaudīties ar cerību, ka beidzot būs palicis sliktāk. Saka: cik labi, ka izslimoju gripu, šūnu daudzums atkal nokrities... Tas taču ir galīgs stulbums! Viņa strādā labi atalgotā darbā, tomēr terapiju nevar atļauties, jo mēnesī zāles izmaksā pusotru tūkstoti eiro.
Nesen iestājos fotogrāfu programmā Eiropas dizaina institūtā Milānā. Jau pēc vidusskolas mēģināju tur tikt, bet visu laiku neveicās. Beidzot izturēju pamatīgu konkursu uz apmaksātām mācībām – uz vietu vairāk nekā 1000 cilvēku. Diemžēl, izrādījās, ka Latvija ir viena no tām valstīm, kur nepastāv tā dēvētā zāļu konvertācija. Tas nozīmē, ka nevaru piereģistrēties un citā valstī saņemt man nepieciešamos kompensētos medikamentus. Tātad ik pēc trim mēnešiem nāksies pēc zālēm braukt atpakaļ uz Latviju.
Un tomēr – izstāsti par tetovēšanos. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo daudzi to izvēlas?
Tetovējos pirms vairākiem gadiem nelielā salonā Vecmīlgrāvī. Tur bija lēti, un piepeši izdomāju, ka man vajag. Tagad saku, ka laikam velnu nav labi tetovēt. Tas gan bija citāds velns – mana iekšējā velniņa simbols, tas mani urdī, neļauj padoties.
Kad uzzināju, ka esmu inficēts ar HIV, intereses pēc internetā pameklēju informāciju par šo salonu. Izrādās, ūķītis jau sen slēgts, uzsākta pat tiesvedība, jo kāda kliente uzskatot, ka tieši tur inficējusies ar C hepatītu.
Latvijā vairums cilvēku diezgan nevērīgi izturas pret iespējamību sasirgt ar HIV. Pat ja pievērš uzmanību, piemēram, vai manikīre strādā cimdos, diez vai ievēro, kad viņa tos maina. Ja uz cimdiem palikušas iepriekšējā klienta asinis, inficēšanās iespējamība tomēr pastāv.
Līdzīgi ar tetovēšanu. Speciālajā mašīnītē ir uzkrājamā tvertne, kur tintei var piejaukties nedaudz asiņu. Pat ja ir vienreizlietojamā adata, uzgalis tīrs, bet ja netiek iztīrīta pati ierīce, asinis tajā it kā iekonservējas.
Kāda ir sabiedrības attieksme, uzzinot, ka esi HIV inficēts?
Es to neslēpju, zina daudzi. Vēl dzīva ir padomiskā izpratne, ka šī diagnoze var būt tikai narkomānam vai gejam. Bet man vienalga, ko domā un runā. Manu dzīvi tas tāpat diži neiespaido.
Vai esi mainījis kaut ko dzīvesveidā, uzturā, kustībās?
Vingrotājs neesmu kļuvis. Man patīk braukt ar riteni tālus gabalus. Tagad radinos daudz staigāt, jo plānoju doties svētceļojumā. Santjago ceļš vien ir 2000 kilometru garš, laikus jānorūdās.
Ēdu patiešām citādi. Lietoju daudz dārzeņu. Vāru putras, ko agrāk vispār neuzskatīju par ēdienu. Neko taukainu neizvēlos, arī sarkano gaļu ne. Atturos no kartupeļiem un baklažāniem. Mana laba paziņa Ieva Adamss, kuru daudzi dēvē par Radio Geišu, ieteica blendēt smūtijus, ar tiem var uzņemt ne tikai vitamīnus, bet arī enerģiju. Imunitātei lietoju čia sēklas. Avokado palīdz uzturēt aknu veselību.
Aknu cirozes gan man nav. Interesanti, ka pirmā to noteica Vanga.
Varbūt atminies Džūliju Vangu, kura uzvarēja šovā Ekstrasensu cīņas. Tolaik vēl strādāju žurnālā Vakara Ziņas. Parādījās informācija, ka viņa ir rīdziniece.
Izdomāju šo personu nointervēt, tā riktīgi nolikt pie vietas. Esmu skeptisks pret ekstrasensiem, kuri apgalvo, ka visu spēj, tas šķiet vien nelāgs teātris. Ar tādu attieksmi aizsūtīju Vangai epastu. Viņa piezvanīja un atvainojās, ka Latvijā ieradīsies vien pēc trim mēnešiem – februāra sākumā, tad varēsim tikties. Mirkli paklusēja un piebilda: ja vien tu būsi vesels.
Viņas teiktais atausa atmiņā, kad 1. februārī mani ar ātrajiem veda uz Infektoloģijas centru.
Nācās Vangai uzrakstīt, ka mana veselības stāvokļa dēļ intervija nenotiks. Vakarā piepeši zvana telefons – Vanga. Viņa uzreiz pateica, kādā slimnīcā esmu, kādas man ir diagnozes. Vēl piebilda: par aknu cirozi vari neuztraukties, tā ir kļūda, rīt to uzzināsi no ārsta. Tā arī notika.
Vanga ir bijusi svarīgs atbalsts visu šo laiku. Mums pat ir kaut kas kopīgs, tikai citādā veidā. Tā ir vēsts, ko nesam tālāk pasaulei: nekad nepadodies!
Vai viņa izmantoja kādus īpašus dziedniecības paņēmienus?
Pēc kāda laika man konstatēja arī tuberkulozi. Nonācu Tuberkulozes un plaušu slimību centrā. Dakteri teica – ārstēšanās būs ilga, klīnikā nāksies pavadīt visu vasaru. Vanga teica citādi – noskaņo sevi uz labu. Ko tu darītu vasaras vidū, ja neatrastos slimnīcā? Iedomājies to! Es iztēlojos savu persiku koku, pirmo gadu tajā bija aizmetušies auglīši. Iedomājos, kā noplūcu persiku un turpat dārzā apēdu. Ne tikai redzēju acu priekšā, bet sajutu ar visām maņām – garšu, aromātu, sulīgumu.
7. jūlijā stāvēju sava dārza vidū un ēdu persiku. Raža gan nebija diži liela – divi auglīši. Pirmais bija skābs kā elle, otrais persiks jau garšoja labāk.
Pēc trim nedēļām analīzes uzrādīja, ka tuberkuloze vairs nav aktīva, drīkstēju braukt mājās. Ārsts teica, ka mans organisms labi sadarbojies ar zālēm, bijis pozitīvi uzņēmīgs. Neiebildu.
Daru visu, ko iesaka ārsti, ko spēj mūsdienu medicīna. Tomēr uzskatu, ka vienlaikus jāizmanto arī citas zināšanas. Slimnīcā turēju zem spilvena pīlādžu zarus, darbojos ar akmeņiem. Ticu, ka palīdz enerģija, ko iespējams iegūt citā veidā. Man patīk teiciens: ja cilvēks netic nekam, brīnumiem arī nav jānotiek.
Vanga vēl saka tā: nav būtiski, kam tu tici, kaut vai rozā zilonītim, bet svarīgi, ko ar šo ticību nes tālāk. Ko gan vērts kristietis, kurš tic Dievam, bet caur to nes nevis mīlestību, bet naidu…
Pieminēji akmeņus. Ko ar tiem darīji?
Par akmeņiem interesējos sen. Mamma savulaik kāpa kalnos, atveda man kristālu, tas ļoti patika. Uzzināju, ka kalnu kristāls der aizsardzībai.
Tagad man vienmēr ir līdzi maisiņš ar īpašajiem akmeņiem, izmantoju pēc nepieciešamības. Vairums no tiem ir Vangas ieteikti. Ap roku ilgu laiku nēsāju pērļu virteni, tā uzlabo aknu veselību. Skaisti zilganais čaroīts arī palīdz aknām, tam arī citādi ir liels spēks, ne velti devē par jauno burvju akmeni. Akvamarīns spēcina imunitāti, granāts dod spēku. Melnais turmalīns ir kā bumerangs – ja kāds novēl tev sliktu, saņem to pašu atpakaļ. Nēsāju līdzi arī dzintaru, tam ir saules enerģija, spēcīgi tīra organismu.
Visvairāk man noderējis nefrīts. Tas izmainās pāris dienās, kad turu to rokās. Vispirms zaudē krāsu, izbalo, tad saplaisā un visbeidzot sairst līdz tādām kā smiltīm. Nu man ir jau ceturtais nefrīta akmens.
Ticu, ka ikvienai domai ir spēks. Mani vienmēr interesējis rast atbildes. Kur ir robeža, kā uztveram un saprotam citādo? Savulaik pētīju stigmātismu, tā ir unikāla parādība, kas nav saistīta tikai ar reliģiju. Esmu audzis katoliskā ģimenē, vecāsmātes brālis Leons Dzenis bija katoļu priesteris, ilgus gadus dekāns Bauskā.
Dievs radīja arī šos akmeņus, katrā no tiem ieliekot noteiktu vēstījumu un enerģētiku. Pats Dievs jau arī ir enerģija.
Kā tiec pāri visām likstām, daudzi sašļūk pie mazākām nelaimēm?
Manuprāt, dzīve ir pārāk laba un skaista, lai to veltītu sevis žēlošanai. Fantastisks stimuls nepadoties man ir mūzika, ko izpilda mākslinieki, kuriem ir (vai diemžēl bija) līdzīga diagnoze kā man. Ģeniālākais gabals ir Merkūrija Under presure! Man patīk teiciens – kas neriskē, nedzer šampanieti. Nu labi, šobrīd šampanieti nedrīkstu dzert, vienīgi bezalkoholisko, bērnu, bet šā teiciena būtību paturu kā vadmotīvu. Ja varu kaut ko ietekmēt, daru to. Ja man ir mērķis, eju. Un zinu, ka agri vai vēlu to sasniegšu. Labāk izdarīšu un kļūdīšos, nekā nožēlošu, ka neizdarīju.
Meties dažādās avantūrās?
- Vienkārši vēlos piedzīvot. Esmu viens no tiem dīvainīšiem, kam patīk ceļot vienam. Tad neesmu atkarīgs no citiem, varu apskatīt to, kas patiesi interesē. Vispirms gan sociālajos tīklos atrodu kādu no Latvijas, kurš dzīvo valstī, uz kuru dodos. Sāku sarunāties, iepazīstos, dodos uz svešo zemi un satieku šo cilvēku. Tas dod iespēju ieraudzīt valsti no citāda redzes punkta. Savulaik septiņas dienas braucu apkārt visai Eiropai ar autobusu. Visai traks notikums, jo pirms tam man nozaga pasi, tādēļ ar pagaidu dokumentu nācās izvēlēties apkārtceļu, nedrīkstēju iebraukt Īrijā, Lielbritānijā, Vācijā. Taču tā bija iespēja ceļā sarunāties ar visdažādākajiem cilvēkiem. Man tas ļoti patīk.
Somu ar visu pasi man nozaga pa ceļam no Portugāles uz Spāniju. Tolaik strādāju Portugāles televīzijā, pirms tam biju paņemts darbā Spānijas televīzijā Europ TV Barselonā, sporta nodaļā. No sporta maz ko saprotu, galvenais bija izaicinājums. Vēlāk tajā nodaļā pat pieteicos uz pastāvīgu vietu, bet tika pieņemta spāņu meitene ar lielām silikona krūtīm.
Nozagšana notika tā. Šķērsoju pāreju, garām nobrauca puisis ar motorolleru, paķēra somu un aiztraucās. Policijā ieteica doties uz Latvijas vēstniecību Madridē. Aizbraucu, bet bija piektdienas vakars un vairs neviens nestrādāja. Viesnīcā palikt nevarēju, jo nebija pases. Labi, ka palīdzēja kolēģi no Barselonas televīzijas. Pirmdien rīta agrumā atnācu uz vēstniecību, pie tās uz soliņa gulēja kāda latviešu meitene, nakšņojusi jau no piektdienas. Jautri.
Mans sapnis ir ceļot apkārt un fotografēt. To gan esmu darījis arī agrāk. Taču tagad vairāk novērtēju, kam tērēju savu laiku. Ja būtu jāiet uz kādu oficiālu pasākumu, kaut vai uz darba pārrunām, bet tajā pašā laikā rastos iespēja satikt sen neredzētus labus draugus, izvēlētos viņus. Mani pievelk cilvēki ar putniem galvā. Laikam arī pats esmu tāds, ja jau atrodam kopīgu valodu.
Kāds ir lielākais trakums, ko esi dzīvē izstrādājis?
* Nekad nepadodos. Es neesmu diagnoze. * Tas, kas nogalina citus, mani, iespējams, padara tikai stiprāku. * Ja netic brīnumam, to arī nepiedzīvo. * Labāk izdaru un kļūdos, nekā nožēloju, ka neizdarīju."
Veltījums gaišā piemiņā Jānim Oglem
lmss.lv
