2024. gada 30. novembra rīta agrumā 97 gadu vecumā aizsaules ceļā devies Dailes teātra leģendārais aktieris Gunārs Placēns (31.08.1927. – 30.11.2024.).
Gunārs Placēns bijis režisoru pieprasīts aktieris, viņa lomu skaits sniedzas pāri simtam.
Mātes mudināts, Placēns izmācījās par biškopi, bet profesijā nestrādāja nevienu dienu. Gunārs devās studēt aktiermākslu Latvijas PSR Valsts Teātra institūtā. Tiklīdz pabeidza institūtu 1951. gadā, tā uzreiz tika pieņemts darbā Dailes teātrī aktiera profesijā. Gunārs Placēns bijis spilgts raksturkomiķis, kura talantu iezīmēja neizsīkstoša fantāzija, improvizācijas spējas, gaiša humora izjūta un artistisks temperaments, teikts Latvijas Nacionālās bibliotēkas enciklopēdijas šķirklī par aktieri.
"Lai labi nospēlētu, loma ir jāiemīl!" Tā sacījis izcilais Dailes teātra aktieris Gunārs Placēns - ATVADU FOTO GALERIJA
Savos tēlos aktieris sabiezinājis dzīves patiesības krāsas, lai ar tām atklātu īsto lomas būtību.
Visbiežāk Placēns spēlējis lomas situāciju komēdijās. Kā pats reiz sacījis intervijā Latvijas Radio: "Nav lielāka prieka, ja zālē dzirdu smieklus!"
Enerģiska plastika, ātra reakcija uz notiekošo un spēles azarts ļāva viņam veidot savdabīgus raksturus un iemūžināt visdažādāko tipu galeriju.
Par Gunāra Placēna mūža lomu, kas nesaraujami saistās ar aktiera personību,
kļuva kareivis Jozefs Šveiks Jaroslava Hašeka (Jaroslav Hašek) romāna
dramatizējumā “Šveiks” (Osudy dobrého vojáka Švejka za světové války,
1961, inscenējis Eduards. Smiļģis, rež. N. Vētra-Muižniece, Luijs Šmits).
"Meistars ir devies mūžības ceļos... Leģendārais aktieris Gunārs Placēns bija apveltīts ar īpašu, tikai viņam piemītošu harismu, kas lika atplaukt platiem smaidiem gan viņa daudzajiem talanta cienītājiem, gan cilvēkiem, kuriem bija iespēja viņu satikt arī ārpus teātra un kino pasaules. Gunārs vienmēr bija optimisma pārpilns ar tikai viņam raksturīgo šķelmīgo smaidu. Viņš mācēja šamēt dāmas un bija īsts džentelmenis.
Arī man bija gods sadarboties ar Gunāru, rīkojot leģendārā aktiera Edgars Liepiņš (Edžus) atceres koncertus. Pēdējo reizi, kā īpašais viesis, Gunārs kāpa uz skatuves mūsu komandas veidotajā dziesmu spēlē "Šveiks - toreiz un tagad", lai ar skatītāju stāvovācijām vēlreiz saņemtu tautas mīlestību.
Šajā vasarā kopā ar Kristaps Liepins apciemojām Meistaru viņa vasarnīcā Skultē, lai arī veselība vairs nebija pati spēcīgākā, kā allaž Gunārs mūs sagaidīja ar savu īpašo smaidu.
Padalījāmies atmiņās, kopā padziedājām un iedzērām pa glāzītei grādīgā. Sarunājām, ka tiksimies atkal kādā citā mēnesī vēl šogad... Meistar, paldies par iespēju kopā piedzīvot skaistus brīžus.... Lai gaišs lidojums uz Dieva dārziem! Izsaku līdzjūtību Gunāra ģimenei un viņa talanta cienītājiem! Ar dievu, Šveik! Tiksimies pusseptiņos pie kausa..."
No Nacionālās enciklopēdijas:
Gunārs Placēns bija spilgts raksturkomiķis, kura talantu iezīmē neizsīkstoša fantāzija, improvizācijas spējas, gaiša humora izjūta un artistisks temperaments. Savos tēlos aktieris sabiezinājis dzīves patiesības krāsas, lai ar tām atklātu īsto lomas būtību. G. Placēns daudz spēlējis lomu situāciju komēdijās. Enerģiska plastika, ātra reakcija uz notiekošo un spēles azarts ļāva viņam veidot savdabīgus raksturus un iemūžināt visdažādāko tipu galeriju.
Ģimene un izglītība
G. Placēna tēvs Kārlis Placēns un māte Kristīne Baltpurviņa bija lauksaimnieki, un jau bērnībā G. Placēns apguva praktiski visus lauku darbus. Viņš mācījās Sausnējas Jāņa Zālīša sešgadīgajā pamatskolā, vēlāk – Vestienas lauksaimniecības un lopkopības skolā. G. Placēna tēvs spēlēja pašdarbības teātrī, un arī aktieris darbojās Sausnējas kultūras nama teātrī.
Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikumā G. Placēns ieguva biškopja agronoma diplomu (1947), un arī tehnikumā aktīvi piedalījās teātra izrādēs. 1947. gadā viņš iestājās Latvijas Teātra un horeogrāfijas vidusskolā, kur kursu vadīja Boriss Praudiņš. Vēlāk skola pārtapa par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts Teātra institūtu, un to G. Placēns pabeidza 1951. gadā.
Profesionālā darbība teātrī, nozīmīgākās lomas
1951. gadā G. Placēns kļuva par LPSR Valsts Dailes teātra aktieri. Viņa pirmā loma bija spēkpilnais, enerģiskais virsnieks Fedotiks Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) lugā “Trīs māsas” (Три сестры, 1951, rež. Felicita Ertnere). Jautra jaunības šķelmība iezīmēja mīlētāja autovadītāja Kohtas lomu Marikas Baratašvili (მარიამ გერვასის ასული ბარათაშვილი) komēdijā “Spārīte” (ჭრიჭინა, 1953, rež. F. Ertnere, Pēteris Pētersons).
Viņš bija Žilbērs Žilbītis Andreja Upīša lugā “Apburtais loks” (1953, rež. Eduards Smiļģis), Pūlīšu Pauls Rūdolfa Blaumaņa lugā “Pazudušais dēls” (1954, rež. E. Smiļģis), Didzis Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1957, rež. Venta Vecumniece), viens no divpadsmit kavalieriem – Rusters Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) darbā “Gesta Berlings” (Gösta Berlings Saga, 1958, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, Nora Vētra-Muižniece), bijušais cirka cīkstonis Šmics Maksa Friša (Max Rudolf Frisch) lugā “Godavīrs un dedzinātāji” (Biedermann und die Brandstifter, 1965, rež. P. Pētersons), līdzcietīgi ironiskais Kapracis Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdijā “Hamlets” (Hamlet, 1959, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), groteskais Frišvagars R. Blaumaņa lugā “Ugunī” (1963, 1966, rež. F. Ertnere, Velta Krūze), aprobežoti centīgais, kolorītais kolhoza priekšsēdētājs Fēlikss Ģīga Miervalža Birzes komēdijā “Sākās ar melno kaķi” (1966, rež. Pauls Putniņš).
G. Placēna sulīgais tēlojums radīja krāšņus raksturus, dzīvespriecīgus un enerģiskus tēlus. Aktiera spēlei bija raksturīga līdz traģismam sakāpināta nopietnība komiskajās lomās. Viņa radīto tipu galerijā bija visdažādākie raksturi: plātīgi, pārspīlēti, vulgāri, verdziski pakļāvīgi, vientiesīgi iedomīgi, labsirdīgi, godīgi, naivi, izmanīgi un pieglaimīgi.
Šiem tēliem aktieris pielāgoja gan savus žestus, gan gaitu. Par G. Placēna mūža lomu, kas nesaraujami saistās ar aktiera personību, kļuva kareivis Jozefs Šveiks Jaroslava Hašeka (Jaroslav Hašek) romāna dramatizējumā “Šveiks” (Osudy dobrého vojáka Švejka za světové války, 1961, insc. E. Smiļģis, rež. N. Vētra-Muižniece, Luijs Šmits).
Tā kā pieņemšanas izrādē LPSR Kultūras ministrijas komisija nepieņēma Eduarda Pāvula tēlojumu Šveika lomā, no dublanta G. Placēns kļuva par vienīgo Šveika tēlotāju. Ar savu apaļo seju un plato, sirsnīgo smaidu G. Placēna Šveiks bija labsirdības un humorpilnas šķietamas vientiesības iemiesojums – bezrūpīgs, taču slīpēts balamute, kas savus vērojumus izteica bērna tiešumā un uzticībā.
Daudzus gadus vēlāk G. Placēns atgriezās pie Šveika piedzīvojumiem kā ķeizars Francis Jozefs I J. Hašeka romāna dramatizējumā “Šveika jaunās dēkas” (2000, insc. Kārlis Auškāps, rež. Dž. Dž. Džilindžers).
Viena no paša aktiera mīļākajām lomām bija Ādolfs Alunāns latviešu teātra simtgadei veltītajā uzvedumā “Lai top!” (1968, insc. P. Pētersons, rež. V. Vecumniece, Zigrīda Stungure, Miervaldis Ozoliņš), iemiesojot latviešu teātra tēva vareno temperamentu un radošo enerģiju, dzirkstījot labsirdīgā humorā, kas dažbrīd pārauga sarkasmā, un iezīmējot arī skumju smeldzi. Pēdējā no trim viencēlieniem “Seši mazi bundzinieki” aktieris bija rosīgais un iztapīgais saimnieks Kārlis Krūmiņš.
Viena no retajām G. Placēna aktiera biogrāfijas traģiskajām lomām, kas tā arī netika nospēlēta, bija Rogožins Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) romāna “Idiots” dramatizējumā (Идиот, 1969, rež. P. Pētersons). Aktierim bija jāspēlē trešajā sastāvā, bet izrāde netika spēlēta tik bieži, lai būtu nepieciešams trešais sastāvs.
G. Placēna talants vairāk tika izmantots komiskajās lomās. Viņš atkārtoti spēlēja Dzērveni V. Šekspīra komēdijā “Liela brēka, maza vilna” (Much Ado About Nothing, 1968, rež. F. Ertnere; 1996, rež. Arnolds Liniņš), bija naivi pašpārliecinātais dons Heromo Ričarda Šeridana (Richard Brinsley Butler Sheridan) lugā “Atjautīgā aukle” (The Duenna, 1974, rež. Aleksandrs Viļkins, Александр Михайлович Вилькин), aprobežotais viesnīcas administrators Kalošins Aleksandra Vampilova (Александр Валентинович Вампилов) darbā “Provinces anekdotes” (Провинциальные анекдоты, 1974, rež. A. Liniņš).
Tāpat doktors Džons Vatsons pēc Artura Konana Doila (Arthur Conan Doyle) stāstu un Viljama Džileta (William Gillette) lugas motīviem tapušajā izrādē “Šerloks Holmss” (Sherlock Holmes, 1979, rež. K. Auškāps), Klumpačs Ā. Alunāna lugā “Džons Neilands” (1982, rež. K. Auškāps). G. Placēna Sančo Pansa Migela de Servantesa Saavedras (Don Miguel de Cervantes Saavedra) romāna “Dons Kihots” dramatizējumā (El ingenioso hidalgo don Quijote de la Mancha, 1984, insc. K. Auškāps) iemiesoja tautas gudrību, no mantkārīga, asprātīga zemnieka pārtopot nesavtīgā dona Kihota cīņu biedrā.
Aktieris bija ārēji pazemīgais Akims Akimičs Jusovs Aleksandra Ostrovska (Александр Николаевич Островский) lugā “Ienesīgā vieta” (Доходное место, 1987, rež. Arnis Ozols), uzticīgais misters Bērdžess Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) lugā “Kandida” (Candida, 1991, rež. A. Liniņš), svinīgi izlēmīgais pulkvedis Lūslīfs Hārpers Kurta Vonnegūta (Kurt Vonnegut) lugā “Daudz laimes, Vanda Džūna!” (Happy Birthday, Wanda June, 1997, rež. Ints Sedlenieks, K. Auškāps).
G. Placēna 70 gadu jubilejas izrāde bija Žana Batista Moljēra (Jean-Baptiste Poquelin) luga “Skopulis” (L’Avare ou L’École du Mensonge, 1997, rež. G. Vērenieks), kurā aktieris bija omulīgi viltīgais Arpagons. Koši sulīgi tēli bija Frenčema kungs Džona Čepmena (John Roy Chapman), Reja Kūnija (Ray Cooney) komēdijā “Ne šobrīd, sirsniņ!” (Not Now, Darling, 2002, rež. Gunārs Vērenieks), bijušais līgavainis Valdis Jāņa Jurkāna lugās “Dzīvīte, dzīvīte...” (2004, rež. Juris Rijnieks) un “Dzīvīte, dzīvīte... Otrā sērija” (2008, rež. Juris Strenga), kā arī Reinis Ērika Hānberga darbā “Pirmā grēka līcis” (2012, rež. K. Auškāps) un stāsta turpinājumos “Plikie un pusplikie” (2014) un “Ērtas dzīvošanas mirklīši” (2015).
Spilgts un kolorīts G. Placēns bija arī pēdējo gadu epizodiskajās lomās: Pulkvedis Kena Kīzija (Ken Kesey) romāna dramatizējumā “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” iestudējumā (One Flew Over the Cuckoo’s Nest, 2015, rež. Aleksandrs Morfovs, Александър Морфов), Bīskaps Džona Goldmena (James Goldman) lugā “Lauva ziemā” (The Lion in Winter, 2018, rež. A. Morfovs), sers Roberts de Lesepss Lī Hola (Lee Hall), Marka Normena (Marc Norman) un Toma Stoparda (Tom Stoppard) lugā “Iemīlējies Šekspīrs” (Shakespeare in Love, 2019, rež. Rolands Atkočūns, Rolandas Atkočiūnas). Uz Dailes teātra skatuves G. Placēns spēlēja gandrīz 70 gadus. Kino un televīzijas lomas
Kino G. Placēns ir spēlējis galvenokārt epizodiskas lomas. Spilgtas lomas bija kareivis Augusts Caune (“Latviešu strēlnieka stāsts”, 1958, režisors Pāvels Armands), Pēteris (“Ilze”, 1959, rež. Rolands Kalniņš), Lakstīgala (“Kapteinis Nulle”, 1964, rež. Leonīds Leimanis), Drekberģis (“Mērnieku laiki”, 1968, rež. Voldemārs Pūce), Ludis Cubuks (“Nāves ēnā”, 1971, rež. Gunārs Piesis), apdrošināšanas aģents (“Dāvana vientuļai sievietei”, 1973, rež. Ēriks Lācis), Visvaris (“Īsa pamācība mīlēšanā”, 1982, rež. Imants Krenbergs), seniors (“Džimlai rūdi rallallā”, 2014, rež. Māris Putniņš, Jānis Cimmermanis).
20. gs. 70. gados televīzijā tika pārraidīti humoristiski muzikālie raidījumi par Hugo Diegu, kur līdzās Edgara Liepiņa atveidotajam varonim darbojās G. Placēna Žanis Vieplis. Vēlāk šis aktieru tandēms ar koncertprogrammām daudz braukāja pa Latvijas kul
tūras namiem un estrādēm.
Par aktieri uzņemta īsmetrāžas televīzijas dokumentālā filma “Gunārs Placēns” portretfilmu ciklā “Dominante” (2006, rež. Ilona Brūvere).
Novērtējumi
Padomju okupācijas laikā G. Placēns saņēma apbalvojumus: LPSR teātru pavasara skatē balvu par Ģīgas lomu izrādē “Sākās ar melno kaķi” (1966), LPSR teātru pavasara skatē balvu par Alunāna lomu izrādē “Lai top!” (1969), LPSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1971), LPSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1977).
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas G. Placēns ir saņēmis gadskārtējās teātra balvu pasniegšanas ceremonijas “Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu (2018), kā arī IV šķiras Triju zvaigžņu ordeni (2011) un Barikāžu medaļu.
lmss.lv
