2024. gada 11. jūnijā mūžībā devies rakstnieks Alberts Bels. Viņš ir viens no spožākajiem 20. gadsimta latviešu rakstniekiem. Izsakām visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem un rakstnieka talanta cienītājiem.
Albertam Belam bija 85 gadi.
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs:
"Alberts Bels bija spoža personība, ar drosmīgu intelektuālo stāju, brīvdomību un oriģinalitāti. Viņa devums Latvijas neatkarības atjaunošanā ir neizdzēšams. Visdziļākā līdzjūtība rakstnieka Alberta Bela tuvajiem un viņa talanta cienītājiem." ATVADU FOTOGALERIJA - RAKSTNIEKS ALBERTS BELS. DZĪVE LAIKU LOKOS
Premjere Evika Siliņa:
"Izsaku visdziļāko līdzjūtību Alberta Bela tuviniekiem, draugiem un talanta cienītājiem, pavadot mūžībā nozīmīgo latviešu rakstnieku. Ar savu darbību A.Bels sekmējis arī Latvijas neatkarības atjaunošanu. Papildus virknei augsto apbalvojumu viņš pērn saņēma Ministru kabineta balvu."
Tautas frontes muzejs. LNVM/Popular Front Museum of Latvia
"1990. gada 4. maijā Alberts Bels pirms balsojuma par Neatkarības deklarāciju teica: “Es zinu, ka cilvēka dzīve ir īsa, bet vienmēr dzīvoju ar tādu cerību, ka manai tautai būs saules mūžs. Mani nebiedē manas dzīvības laicīgums, taču nepanesama liekas tautas dzīvības zaudēšana.
Bet, ja te zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu, tad ieteicu mazliet pagaidīt – mēs vēl elpojam, šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību Latvijai, Lietuvai, Igaunijai, Krievijai, Gruzijai, Ukrainai – visām valstīm, kur cilvēka dzīvība ir jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama. […]
Tāpēc mēs pieprasām neatkarību! Dievs, dodi mums izturību!“
Izsakām visdziļāko līdzjūtību Alberta Bela ģimenei, draugiem, tuviem cilvēkiem, leģendārajam rakstniekam dodoties mūžībā."
Atis Lejiņš:
"Ar skumjām jāpaziņo, ka šodien no mums šķīries nopelniem bagātais literāts un vienkārši labs cilvēks Alberts Bels. Paldies, Albert, par sirsnīgu draudzību, labiem padomiem un paskaidrojumiem par vācu okupācijas laiku Latvijā, un literāriem ieteikumiem! Lai vieglas tev smiltis."
Uzziņai:
2024. gada 11. jūnijā mūžībā aizgājis rakstnieks Alberts Bels (6.10.1938.–11.06.2024.), viens no spožākajiem 20. gadsimta latviešu rakstniekiem.
Alberts Bels piedzima 1938. gada 6. oktobrī Ropažu pagasta "Jaunmežplepjos" kā Jānis Cīrulis. Vēlāk dzīves gaitā (oficiāli 1971. gadā) pieņēma pseidonīmu Alberts Bels.
Alberta Bela ieguldījums literatūrā bijis patiesi nozīmīgs. Viņa zināmākie romāni ir "Būris", "Bezmiegs", "Cilvēki laivās". 1967. gadā uzrakstītajā romānā "Bezmiegs" Alberts Bels kritizēja padomju iekārtu, un pret viņu tika ierosināta krimināllieta. Cenzētā variantā romāns tika publicēts 1987. gadā, bet necenzētā — tikai 2003. gadā. Pēc A. Bela romāniem uzņemtas filmas "Uzbrukums slepenpolicijai" (1974), "Šāviens mežā" (1983), "Būris" (rež. Ansis Epners, 1993).
Pirms 36 gadiem – 1988. gada 11. novembrī, Rīgas pils Svētā Gara tornī pirmo reizi pēc padomju okupācijas gadiem pacēlās Latvijas karogs. Alberts Bels un Ēvalds Valters uzvilka karogu mastā. Tas bija simbolisks un emocionāls brīdis. Kā atminējās rakstnieks Alberts Bels:"Iespaidīgākais bija: kad es gāju uz šo vilkšanu, pa visām ielām uz Vecrīgu, uz Daugavmalu plūda cilvēku straumes. Un sejas bija pavisam citādākas nekā ikdienā. Tās bija apgarotas, koncentrētas uz kādu mērķi. Es redzēju, ka cilvēku sejās vairs nav baiļu. Tas bija ļoti zīmīgi."
Pieaugot ģeopolitiskajai spriedzei, rakstnieka vēlme bija nākotnē redzēt brīvu un stipru Latviju. 1990. gadā Alberts Bels tika ievēlēts LPSR Augstākajā Padomē (1990–1993) un 4. maijā balsoja par Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.
Alberts Bels ir saņēmis virkni apbalvojumu un atzinību – 2023. gada saņēmis Valsts Prezidenta cildinājuma rakstu un Ministru kabineta balvu par izcilu sniegumu Latvijas literatūrā un ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā. 2012. gadā saņēmis Latvijas literatūras gada balvu, 2000. gadā apbalvots ar Triju Zvaigzņu ordeni.
1999. gadā uzņemts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedru. Apbalvots ar Barikāžu piemiņas zīmi 1991. gadā. Saņēmis Latvijas kultūras darbinieka nosaukumu (1982), Valsts prēmiju literatūrā (1989; par romānu "Cilvēki laivās"). 2010. gadā izdota literatūrzinātnieču Daces Lūses un Daces Ūdres grāmata "Alberts Bels".
Vija Beinerte: "Pēdējo reizi redzēju Albertu pirms dažām nedēļām. Ceriņi jau bija gandrīz noziedējuši, bet jasmīni – tikko sākuši plaukt.
Mēs abi zinājām, ka laika ir atlicis maz. Un tomēr… Cik tomēr dīvaina pirmajā brīdī bija šī ziņa: 1938. g. 6. oktobris – 2024. g. 11. jūnijs…
Patlaban man gribas pabūt mierā un klusumā. Tāpēc par domu zīmi, kas starp abiem šiem skaitļiem, lai runā Alberts…
Īsa priekšvēsture
Šī mūsu saruna notika pirms desmit gadiem un bija publicēta žurnāla "Mājas Viesis" rubrikā "Mans mūžs", kam tika atvēlēti četri atvērumi, taču ar striktu noteikumu: sarunai jābūt monologa formā.
Maz ir tādu, kas būtu gatavi stundu no vietas stāstīt par sevi. Tādēļ nolēmu darīt, kā ierasts: sagatavoju jautājumus, jau iepriekš izplānojot dramaturģiju, un tad, kad saruna bija atšifrēta un salikta, aizstāju jautājumus ar zvaigznītēm. Pēdējais bija sāpīgs process, tāpēc ka jautājums, pat pavisam īss, ir svarīga sarunas daļa, jo tas liek domāt un formulēt. Tomēr noteikumus nācās ievērot. Tāpēc jautājumi, kas toreiz tika uzdoti, paliks zvaigznēs (un zvaigznītēs) ierakstīti.
Ir cilvēki, ar kuriem vari neredzēties mēnesi, gadu vai desmit, bet satiekoties turpināt teikumu, kas visu šo laiku klusi ir gaidījis savu brīdi. Cilvēki, ar kuriem arvien esi domas attālumā. Viens no tādiem ir Alberts Bels. Tad kāpēc gan es pēkšņi satraucos, uzņemot viņa numuru? Satraucos, it kā pieļautu domu, ka viņš varētu atteikt sarunu.
Varbūt tādēļ, ka joprojām atceros, cik neprātīgi mulsu un satraucos toreiz, kad, filmu institūta otrā kursa studente būdama, gāju uz tikšanos ar viņu – izcilo prozistu, smalko, asprātīgo, dziļo un nopietno –, lai lūgtu atļauju uzņemt kursa darbu pēc noveles "Ierēdņa augšāmcelšanās"? Viņš neatteica. Ne toreiz, ne tagad. Un smaidot piebilda: vai tad tu neatceries Kiplinga "Maugli" – viena asins tev un man?
Kad diktofons pierakstīts pilns un iemests somā, pēkšņi attopos, ka neesmu pajautājusi: kāpēc Bels? To, ka Latvijā ne vien padebeši un telefongrāmata, bet arī prese pilna ar cīruļiem, zinu. Un arī to, ka nav labs tonis ienākt literatūrā ar tādu pašu vārdu kā jau kādam atzītam rakstniekam. Bet kāpēc Cīrulis pārtapa tieši par Belu?
Alberts smej: viss ir vienkārši! Mirdza Ķempe uz zīmītes pie jaunā prozista manuskripta savulaik uzrakstījusi: baigi ellīgs latviešu stāstnieks. Bels. ..."
Rakstniece Nora Ikstena: "Albertam Belam aizejot mūžībā. Viņš pievienojies cilvēkiem debesu laivās. No 100 epizodēm Mārstaļu ielas Rakstniecības un Mūzikas muzeja topošajai ekspozīcijai.
Alberts Bels. Diena būrī
Sešdesmito gadu sākumā jaunais rakstnieks Jānis Cīrulis, kurš Maskavā pabeidzis valsts cirka mākslas skolu , sadūšojas aiznest savu stāstu manuskriptu uz Rakstnieku Savienību recenzentei, leģendārajai dzejniecei Mirdzai Ķempei. Izlasījusi atnesto, uz manuskripta malas viņa uzraksta- ‘’Baigi ellīgs latviešu stāstnieks. Bels.’’
Latviešu literatūrā ienāk Alberts Bels.
‘’Dzīvojot laulībā es sapratu, ka esmu monogāms. Tas man daudz palīdzēja- šis mīlestības impulss, ko saņēmu no savas sievas. Patiesībā tas man palīdzēja iesākt ‘’Izmeklētāju’’, manu pirmo romānu. Kopā ar sievu sāku klausīties simfonisko mūziku. Klausoties Rahmaņinova Otro klavierkoncertu, es pēkšņi sāki saprast kompozīciju. Pēc tam es daudz domāju par romāna konceptu. Sapratu, ka lielie romāni kā Džeimsa Džoisa ‘’Uliss’’ prasa milzīgu lasītāja piepūli. Es gribēju rakstīt tā, lai manu grāmatu var izlasīt vienā nedēļā, divos vakaros vai vēl labāk- astoņās stundās.
Romāns ‘’Izmeklētājs’’ Albertu Belu ieceļ kulta rakstnieka statusā. Stilīgi ģērbies, ar hūti galvā viņš stāv apbrīnotāju pūlī. Panākumi viņu iedrošina otrajam romānam- ‘’Bezmiegs’’, kurā viņš drosmīgi kritizē padomju iekārtu. Vara romānu aizliedz un uzsāk Bela iznīcināšanas kampaņu, biedējot un pratinot viņu vienatnē. Lauž viņu kā cilvēku un rakstnieku. Iedzen būra stūrī.
Savas sajūtas viņš apraksta romānā ‘’Būris’’- pirmajā eksistenciālajā zemapziņas modernajā latviešu stāstā. No būra sajūtas Bels neatbrīvojas visu mūžu. Kaut kas ļoti būtisks viņā ir salauzts. Viņa rades baznīca nogrimusi smiltīs, kā viņš to tik dziļi simboliski apraksta savā romānā ‘’Cilvēki laivās’’.
Par savām Alberts Bels nosauc divas grāmatas- Bībeli un Latvju dainas.
Smiltīm caur zobiem šņirkstot Albers Bels latviešu prozā padomju apstākļos spēja radīt pasaules klases literatūru. Viņš pierādīja, ka sirdsapziņa spēj izdzīvot, pat ieslēgta būrī."
lmss.lv
