Pēteris Sproģis: "Manā dzīvē bijušas smagas un ļoti smagas dienas, bet ar tik skarbu nosodījumu, ar visbriesmīgāko motīvu un plānu piedēvēšanu manai personai šodien mani sit tā, kā vēl nekad. Esmu kļuvis par nodevēju.
Līdz šim gan es pats, gan apkārtējie cilvēki uzskatīja, ka esmu labs cilvēks, uzticams draugs, harizmātisks mācītājs, mīlošs vīrs, gādīgs tēvs un dēls, kā arī patriotisks šīs valsts pilsonis… Un tad mani uzaicināja piedalīties Saeimas vēlēšanās. Kļūt par Valsts prezidenta amata kandidātu.
Mani uzaicināja partija, kura jau vairākās vēlēšanās pēc kārtas iegūst vēlētāju balsu vairākumu, bet kuru neiesaista valdošajā koalīcijā, jo šī, lūk, esot “krievu partija”. Protams, man kā īstenam latvietim ir jābūt ļoti nopietnai un pārliecinošai motivācijai, lai sadarbotos tieši ar šo komandu.
Vērojot valdošās koalīcijas darbību pēdējo gadu laikā, jāatzīst, ka tajā ieguldīts arī daudzu godprātīgu politiķu un ierēdņu rūpīgs un smags darbs, - viņu pienesumu mūsu valsts labā nevēlos noniecināt. Taču kopīgās varas politikas rezultātā mūsu valsts ir nožēlojamā finansiālajā, politiskajā un arī morālajā stāvoklī. Dažu koalīcijas politiķu nemainīgais sauklis, kas attaisno jebko, joprojām aicina sekot viņiem, lai kādi viņi būtu, lai ko viņi darītu, - tikai “nedraudzējieties ar krieviem”! Te gan es gribētu precizēt – pie “krieviem” tiek pieskaitīti visi, kas saziņai izmanto krievu valodu: ukraiņi, ebreji, baltkrievi, moldāvi, poļi, kazahi – tas ir, visi, kas nav “mēs”.
Savukārt “Saskaņā” esmu iepazinies ar cilvēkiem, kuriem ir svarīga mūsu valsts nākotne. Šajā partijā ir latvieši un arī citu tautību pārstāvji, kuri cits ar citu sarunājas latviešu valodā. Man kā cilvēkam ar mācītāja pieredzi vienmēr ir bijis svarīgi veidot dialogu gan ar “savējiem”, gan ar “svešajiem”. Es uzskatu, ka, uzaicinot mani, šī partija vēlas paplašināt savu idejisko platformu, piesaistot domājošu, darboties gribošu un varošu Latvijas inteliģenci, pie kuras pieskaitu arī sevi. Tā kā es patiesi un no sirds vēlos, lai zemē, kuru es mīlu, situācija mainītos uz labo pusi (cilvēki, kuri mani patiešām pazīst, var apliecināt, ka es neliekuļoju), es pieņēmu šīs partijas uzaicinājumu piedalīties vēlēšanās.
Bet, tikko šī ziņa kļuva publiska, mana līdzšinējās dzīves pasaule gandrīz vai sabruka. Vienā mirklī es daudziem kļuvu par nodevēju, un tikai slinkais nav iemetis man ar akmeni. Arī es pats sāku “nomētāt sevi ar akmeņiem”. Pēdējās nedēļas ir bijušas pārdzīvojumu pilnas arī manai mīļotajai sievai Martai, kura, dzirdot apkārtējo cilvēku viedokļus un bieži vien nosodījumu, baidās par to, ka cilvēki mani nekad vairs nesapratīs, jo es “grasos pārdot Latviju”.
Es kļuvu par nodevēju daudziem latviešiem, jo es esot nodevis Latvijas neatkarības ideālus – Latvijas okupācijas atzīšanu un latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanu. Es esot ielīdis netīrajā politikā, kas nepiederas inteliģentam cilvēkam. Acīmredzot mani tik dārgi vai lēti nopirkuši, ka es esot padevies kārdinājumam.
Bet es vienmēr esmu atzinis un turpinu atzīt Latvijas okupāciju. Es palieku pie tā, ka tikai latviešu valodai ir jābūt Latvijas valsts valodai. Un par to zina ne tikai “Saskaņa”. Pasaulē pastāv dažādi uzskati un politiskās pārliecības, dažādas nostājas vienā vai otrā jautājumā, tomēr tas netraucē cilvēkiem strādāt kopā. Tieši atšķirīga pasaules uztvere paver jaunu perspektīvu dialogam, kurš ir iesācies un, es ticu, nesīs labus rezultātus.
Es arī uzskatu, ka bīstami nav tas, ka valsts pārvaldē ir dažādu tautību cilvēki, bet gan tas, ka mūsu valsts ir dziļi korumpēta. Korupcijai nav ne nacionālās, ne politiskās piederības. Katrs, kurš ir korumpēts, var kļūt par šantāžas objektu, līdz ar to viņam vairs nav savas politiskās brīvības. Pašvaldību līmenī korupcija galvenokārt rada nesaimniecisku rīcību. Nacionālajā līmenī tā rada risku valsts drošībai. Mūsu kopīgais uzdevums ir izskaust korupciju un veicināt piederības sajūtu Latvijai visiem, arī “krievvalodīgajiem” iedzīvotājiem. Abi jautājumi ir mūsu nacionālās drošības jautājumi. Manuprāt, viena no vissliktākajām kombinācijām valsts pārvaldē ir korumpētas varas partijas un liela sabiedrības daļa, kas dzīvo ar atstumtības sajūtu.
Esmu kļuvis par nodevēju daļai savu garīgo skolotāju un daļai baznīcas – cilvēkiem, kurus es ļoti cienu. Kādi uzskata, ka iesaistīšanās politikā jau pati par sevi ir “netīra lieta”, vēl jo vairāk - sadarbība ar opozīcijas partiju. Citi uzskata, ka tā ir īsta nodevība pret ticīga cilvēka ceļu, kuru es eju jau daudzus gadus.
Bet es uzskatu, ka politiku netīru padara cilvēki, kuri darbojas tajā ar netīriem nolūkiem. Nedrīkst būt tā, ka savtīgu politisku motīvu dēļ tiek iedragāta valsts finanšu sektora reputācija, sagrauti biznesi, slēgti restorāni, rūpnīcas, cilvēki paliek bez darba vai pat tiek apcietināti. Es ticu, ka es spēšu šo politiku padarīt tīrāku kaut vai par vienu cilvēku – sevi. Par citiem es atbildēt nevaru, bet par sevi – varu. Protams, es apzinos, ka neesmu vienīgais, kas pēc labākās sirdsapziņas piedalās vēlēšanās. Esmu gandarīts par katru valstiski domājošu cilvēku, kas godprātīgi piedalās Latvijas politikā - neatkarīgi no viņa partijas piederības. Tādi cilvēki pilnīgi noteikti nepieciešami gan valdošajā koalīcijā, gan opozīcijā.
Kad sapratu, ka cilvēki, kurus es mīlu, cienu un kuru viedokli augstu vērtēju, nostājušies pret mani, es pats sajutos kā nodevējs. Ir ļoti sāpīgi to apzināties, - it kā es būtu piekrāpis ģimeni, draugus, domubiedrus, visus, kuri mani pazīst un kuri mani nezina nemaz. Kā gan tā noticis, ka vienā mirklī tik daudz ļaužu nosprieduši, ka esmu atkāpies no saviem principiem? Vai arī ir pārliecināti, ka manī pēkšņi pamodusies varaskāre? Vai nolēmuši, ka esmu nopirkts, ievilkts tīklos vai apmānīts kā nesaprātīgs bērns?
Sajūtoties kā nodevējs, es nobijos un uz mirkli gribēju atteikties no piedalīšanās vēlēšanās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka radās arī personīgi iemesli. Neslēpšu, ka manī parādījās arī tīri dzīvnieciskas bailes par to, ka valstī, kurā plaukst un zeļ korupcija, cilvēku, kurš nāk ar atvērtu sirdi un atļaujas pacelt balsi, var viegli apvainot kādā pārkāpumā, uzpūst skandālu, apkaunot, iznīcinot viņa personīgo dzīvi, kā tas jau ne reizi ir noticis. Man bail, ka tie, kuri nolems, ka mana personība varētu nostiprināt “svešu” partiju, atradīs veidu, kā mani nomelnot vai iznīcināt. Šis baiļu veids robežojas ar mazdūšību. Es sāku sev jautāt: “Vai es varēšu?” “Vai es izturēšu?” “Vai tas ir mans ceļš?” “Vai es nododu pats sevi?”
Un tad kaut kas mainījās. Es atguvu ticību, ka mans un mūsu kopīgais ceļš var nebūt veltīgs. Katrs, kurš lasījis ievērojamu cilvēku biogrāfijas, vēstures hronikas, pētījis cilvēces attīstības procesus, noteikti ir ievērojis, ka ļoti bieži cilvēks, kurš uzsāk iet savu, viņam skaidri saprotamu ceļu, sastopas ar pretestību ne tikai no apkārtējās sabiedrības, bet pat no saviem tuvākajiem, jo viņi taču “zina”, kāds tu esi, ko no tevis sagaidīt, ko tu vari vai nevari. Par spīti - vai pateicoties - šādai pretestībai, ceļš ved tālāk.
Manā dzīvē ir bijušas gan virsotnes, gan sāpīgas traģēdijas. Trīsdesmit trīs gadu vecumā es kļuvu par bīskapu. Sekoja piepildīts, lai arī bieži vien grūts laiks mācītāja un bīskapa darbā. Šim posmam noslēdzoties, apzinājos, ka turpmāk man jādara kaut kas vismaz tikpat svarīgs. Un savos 44 gados es esmu pieņēmis jaunu izaicinājumu - kalpot cilvēkiem ne tikai draudzē un konfesijā, bet kalpot visiem cilvēkiem šajā valstī. Politiķis ir tautas kalps. Viņš ir atbildīgs par savas zemes labklājību, un to māca arī mana ticība.
Es redzu, kā jaunajiem mācītājiem mirdz acis, tāpat kā tās savulaik mirdzēja man. Es vēlos būt noderīgs tur, kur manas acis atkal mirdzēs. Acis mirdz tikai tad, kad tu dari kaut ko ļoti vajadzīgu cilvēkiem, kad vari atklāt ko jaunu, vari palīdzēt daudziem, kuriem tas nepieciešams. Un kurš gan teicis, ka šim ceļam jābūt rozēm kaisītam? Kurš teicis, ka visiem tevi uzreiz jāsaprot un jāatbalsta? Varbūt tik daudzi man tuvi cilvēki ir pret manu izvēli, jo inteliģence cenšas sevi “nesasmērēt” ar politiku? Un varbūt vēlme palikt “tīriem” kaut daļēji ir iemesls tam, ka mūsu valsts struktūru centrā ir netīra politisko atkritumu kaudze, kurā cenšas ierāpties cilvēki, kas nav pret nodarbošanos ar “šmucīgām lietām”?
Mūsu valsts arvien dziļāk grimst problēmās, un gaišā nākotne kļūst arvien grūtāk saskatāma. Tāpat kā mūsu bērni, kuri aizbēg arvien tālāk un uzreiz pēc skolas pabeigšanas. Aizbēg no mūsu zemes, kuru tik ļoti mīlam, bet kurā neredzam nekādas nākotnes perspektīvas. Bet mēs, tik gudri un izglītoti cilvēki, apspriežam, nosodām, visu saprotam jau no ziņu virsrakstiem, zinām visu labāk par visiem, bet – nepiedalāmies.
ES PIEDALĪŠOS. Varat arī turpmāk uzskatīt mani par nodevēju.
Viss jaunais vienmēr ir nelaikā. Vienmēr nepietiek pieredzes, atbalsta vai vēl kaut kā. Bet šis ir mans ceļš. Es to sajūtu un turpināšu iet pa šo ceļu. Varat saukt mani, kā gribat, - ES PIEDALOS! Es iešu tik ilgi, cik spēšu un cik man pietiks spēka. Un kas būs tālāk - tas ir tikai Dieva rokās.
Man ir sapnis par Latviju, kurā mēs visi neatkarīgi no tautības jūtamies piederīgi, neapdraudēti, neapsūdzēti un neatstumti. Man ir sapnis par Latviju, kurai visi no sirds dodam labāko, ko spējam. Man ir sapnis par Latviju, kurai jaunā simtgade kļūs par patiešām jaunu laikmetu.
Es pateicos visiem, kas, ticot maniem patiesajiem nolūkiem, pauduši savu atbalstu. Es pateicos visiem, kas labu nodomu vadīti un bez apmelojumiem pauduši savas bažas un saskatījuši politisko procesu riskus. Es pateicos arī visiem, kas pauduši savas šaubas un emocijas, vērtējot manus lēmumus, un ticu, ka arī viņi vēl Latvijai visu to labāko."
lmss.lv
