Ar HIV inficētā žurnālista Jāņa Ogles dzīves atklāsmes

Ogle. Tā viņu dēvē draugi. Nevis tāpēc, ka gruzd vai vāji kvēlo, bet tāpēc, ka uzvārds tāds. Arī tādēļ, ka aizrautīgi uzšvirkst liesmās. Jānis Ogle atļaujas neietilpt pareizības rāmjos, dzīvo ar brīvības un piedzīvojuma garšu. Par spīti tam, ka kopš bērnības dažādas kaites un diagnozes centušās viņu nogāzt no kājām. Pārbaudījumi nebeidzas. Šā gada februārī Jānis uzzināja, ka ir HIV pozitīvs.

Pirmo reizi ieraugot Ogli, pārņem mulsums un žēlums. Sak, šim puisim gan nav paveicies. Taču pat pēc īsas iepazīšanās aplamie priekšstati sairst putekļos. Savulaik kopā strādājām, varēja vien apbrīnot, kā viņš uztver dzīvi, kā metas iekšā notikumos, cik atklāti un tieši ir gatavs vēstīt par sevi un pasauli. Pēdējā laikā Ogles aktivitātēm iznāca sekot vien attālināti, sociālajā tīklā Facebook palasot asprātīgi atainotos piedzīvojumus dažādās slimnīcās.

Piepeši parādījās paziņojums – atkailināts, skarbs, sociāli aktīvs vēstījums. To izprovocēja Saeimas Saskaņas frakcijas deputātes Jūlijas Stepaņenko neglītā piezīme par iecietības tēmai veltītajiem plakātiem. Tajos par savām problēmām vēstīja cilvēks ratiņkrēslā, klaidonis, homoseksuāls puisis un maza meitene, kuras mammai ir HIV. Deputāte norādīja, ka šiem ķēzījumiem jāpazūd no Rīgas ielām.

“Es nevarēju klusēt,” par tābrīža izjūtām saka Jānis Ogle. Lūk, daļa no viņa paziņojuma: “Esmu ieguvis augstāko izglītību. Godprātīgi maksājis nodokļus. Esmu šīs valsts patriots. Un nav svarīgi, ka man ir diagnoze HIV, par ko pat nenojautu. Latvijā slimnieki ar šo diagnozi ir spiesti slēpties un samierināties ar zemākajām sociālajām garantijām Eiropā. (..) Es neesmu narkomāns, pediņš, mauka vai ķēzījums, kam jāpazūd no Rīgas ielām. Piedodiet, bet HIV nav nekāda sakara ar jēdzienu tikumība. Tā ir reāla medicīniska diagnoze, un Latvijā ir vairāki tūkstoši HIV pacientu.”

Vēstuli, kas aicina aizstāvēt HIV pacientu tiesības, Jānis Ogle nosūtīja Saeimai un valsts vadītājiem. Atbildes saņemtas, tiesa, visai formālas.

Šajās dienās puisis gatavojas doties ceļā uz Amsterdamu. Beidzot viņam radusies iespēja intervēt Madonnu. Tas nekas, ka atvēlētas tikai 15 minūtes. Dziedātāja ir Jāņa elks un gaisma tuneļa galā. Gan mūzikas, gan neordinārās personības dēļ. “Man patīk, ka viņa visu sasniegusi saviem spēkiem, mērķtiecīgi. Fascinē viņas brīvība un māka caur brutāliem jociņiem paust dziļu jēgu.” Ogle pat savu kaķi nosaucis par Madonnu! Smejas – nez kā rīkosies, ja reiz viņam būs meita, jo arī viņu taču gribēsies saukt dziedātājas vārdā.

Madonnas koncertā Jānis pirmoreiz nokļuvis pirms desmit gadiem, kad Latvijā tika rīkots līdzinieku konkurss. Vispirms telefoniski vajadzējis nodziedāt dziesmas fragmentu.

“Dabūju simpātiju balvu. Man tolaik bija gari, melni metālista mati, tos nogrieza ezītī un nokrāsoja blondus. Nieks, ka nākamajā dienā bija brāļa kāzas. Naktī atpakaļceļā uz mājām draugs man krāsoja matus, lai kaut nedaudz izskatītos pēc vīrieša frizūras.”

Par godu intervijai Ogle sagādājis sarkanas ādas bikses. Ironizē, ka šis materiāls apģērbā ir lielisks, jo no tā viegli noslaucīt dubļus. Tomēr stils Jānim allaž bijis īpašs, un, izrādās, viņš savulaik skolojies modeļu aģentūrā Natalie. Devies turp, jo ieinteresējis, ko tur māca. Bijis vienalga, ka viņam ne tuvu nav fotomodeļa izskata. Modeļu skolā apguvis, kā pats to dēvē, dzīves pofigismu. Vari drasēt apkārt kaut vai čībās, bet svarīgi sevi pasniegt tā, it kā tipinātu zelta sandalēs.

Ja aplūko tavas fotogrāfijas, šķiet, ka ej pa dzīvi smejot. Vienmēr tā bijis?

Jā, eju kā tanks. Lai gan kopš agras bērnības mana veselība ir tik nelāga, ka vajadzētu rāmi sēdēt mājās vai vislabāk dusēt mīkstā dīvānā. Nedrīkstēju sportot, ātri kustēties, uzņemties fizisku slodzi. Bet es nekad tā neesmu dzīvojis! Gāju visur, kur drīkst un kur nedrīkst. Nebiju no tiem, kurš, rociņas salicis, gaida nāvīti.

Man ļoti patika ķīmiski eksperimenti – sajaukt visu kopā, lai sprāgst. Reiz ar brāli gatavojām spridzekli no sērkociņu galviņām. Viņš jau gudrs, deva sērkociņus man, lai nokožu. Grauzu sēru, kamēr visas septiņas kastītes tukšas. Ļoti gribējās to sprādzienu.

Piedzimu priekšlaicīgi ar dažādām sirds problēmām un pārmaiņām veselībā. Mamma strādāja botāniskā dārza augu karantīnas nodaļā, tur izmantoja spēcīgas ķimikālijas, neviens viņu nebrīdināja, ka tas var iespaidot.
Septiņpadsmit gadu vecumā man veica sirds operāciju. Aizbraucu uz ikgadējo pārbaudi, te piepeši kardiologs Aris Lācis piedāvāja operēt, izveidošot jaunu starpsienu starp sirds kambariem. Tas notikšot pēc trim dienām. Zināju, ka būs smagi, tomēr piekritu. Operācijas laikā ārsti bijuši šokā – ar šādu sirdi pat staigāt nedrīkstētu, bet es biju aktīvi dragājis pa dzīvi.

Toreiz piedzīvoju klīnisko nāvi, nomiru uz pāris sekundēm. Pēc daudzām operācijas stundām mani veda prom no zāles, vēl biju pilnīgā narkozē, bet visu redzēju it kā no augšas. Ieraudzīju mammu – visu līdz sīkumiem, apģērbu, kustības. Arī to, ka viņai pirmo reizi mūžā uzliktas saulesbrilles. Kad atmodos, uzreiz vaicāju: kāpēc tev bija tik stulbas saulesbrilles? Viņa apstulba – kā to vari zināt?!

Ceturtajā dienā pēc operācijas atbrauca draugi. Televīzijā sākās mūzikas raidījums, ieraudzīju, ka dzied Madonna.

Piecēlos un metos televizoru pagriezt skaļāk. Džeki tā bijīgi: vai tad drīksti staigāt?! Nē, tikai pēc trim nedēļām, bet pults kaut kur pazudusi…

Nekad dzīvi nepakārtoju diagnozei, drīzāk otrādi. Nesen kardiologam stāstīju, ka nākamvasar plānoju doties svētceļojumā, kas ilgtu četrus mēnešus – sākumā iešu pa Santjago ceļu, pēc tam cauri visai Portugālei došos uz Fatimu. Ārsts galvu vien grozīja: vai jums tomēr nevajadzētu drusku piebremzēt?… Bet es neesmu pielāgojies nevienai slimībai, un arī tagad negrasos. Man nav ko zaudēt. Zinu, ka agri vai vēlu nomiršu no AIDS. Bet vismaz šo laiku, kamēr vēl varu redzēt, kustēt, just, izbaudīšu dzīvi. Kā teica mana teātra pulciņa vadītāja, kādam ir jābūt septītajam rūķītim, kurš atļaujas darīt tikai to, kas viņam tīk.

Ko pirms tam zināji par HIV un AIDS?

Vien to, ko raksta skaisti krāsainajos bukletos, kas domāti skolēniem. To, ka Fredijs Merkūrijs nomira no AIDS. Ka Madonnas dziesma Live to tell ir pasaules HIV/AIDS dienas himna. Biju gan simtprocentīgi pārliecināts, ka šī liga nekādā veidā nevar attiekties uz mani.

Teici, ka HIV pozitīvs esi jau vairākus gadus. Kā par to uzzināji?

Slimoju ar dažādām vainām jau kopš bērnības, par katru vājumu neuztraucos. Iemetu mutē kādu pretsāpju tableti, un labi. Arī šoreiz. Bija sagurums, galvassāpes. Slikto pašsajūtu izskaidroju ar intensīvo darba grafiku.

Tad uzlēca baisa temperatūra – 41 grāds. Tā nekritās. Drudzis, drebuļi. Ārsts konstatēja plaušu karsoni. Ar ātrajiem aizveda uz Infektoloģijas centru. Vēlāk domāja, ka gripa.

Man taču dzīvē neskaitāmas reizes veiktas asinsanalīzes. Savulaik pat mēģināju kļūt par donoru, bet izbrāķēja, jo svars par mazu. Par HIV infekciju neviens neko neteica.

To uzzināju vien tad, kad Infektoloģijas centrā veica īpašu padziļināto testu. Palātā ienāca daktere un paziņoja, lai eju pie nodaļas vadītājas. Viņa savukārt – tev ir HIV, savāc savas mantiņas, ārstēsies 2. nodaļā. Bez kādām sarunām vai skaidrojumiem, tā pa tiešo.

Tuvākajās dienās uzzināju visu, no kā varu nomirt. Diagnozes – cita par citu baisāka. Arī aknu ciroze pēdējā stadijā. Iegāju internetā, iegūglēju, ar ko šī kaite var draudēt. Iepriecinoša maz. Tā kā savas aknas atvemt negribēju, sāku prātot, pa kurām sliedēm brauc ātrvilciens Rīga–Maskava. Tas ir drošs variants, jo ātrvilciens nevar paspēt nobremzēt… Labi, ka 2. nodaļā bija ļoti laba ārste Anastasija Šangirejeva, viņa psiholoģiski palīdzēja pārvarēt šoku.

Kad ienācu HIV/AIDS nodaļā, sapratu – tepat vien būs jānomirst, diez vai te kādu izārstē. Remonts nav veikts kopš padomju laikiem, vecas gultas, viss nolaists. No sērijas – te jau guļ tikai narkomāni un geji, kāpēc viņu dēļ pūlēties.

Mani ielika vienā palātā ar aktīvajiem narkomāniem. Viens, apreibinājies ar narkotikām, aizbēga. Cits nomira manā acu priekšā, jo naktī bija pārdozējis. Kāds vīrietis visu laiku tikai gulēja. Tik ļoti izģindis, ka caur iedzeltējušo ādu vīdēja skelets. Viņam bija laba apetīte, bet nopietnas problēmas ar kuņģi. Viņa vēdera izejas laiks parasti sakrita ar pusdienlaiku. Tik jiftīgs smārds nav paciešams pat ar manām hroniskajām iesnām. Tad nu medmāsas un sanitāres ļāva pusdienot un vakariņot koridorā. Pret to gan protestēja apsargi.

Saprotu, ka narkomāni afekta stāvoklī mēdz būt neprognozējami, tāpēc šajā nodaļā ir nepieciešama apsardze.

Diemžēl viņi bija kā cietuma uzraugi – pavēl pārāk skaļi nerunāt koridorā, neļauj klausīties mūziku, aizrāda, ja pārģērbjos ielas apģērbā, jo gribu mežā paskriet… Brīžiem tas pārtapa par absurda teātri. To visu esmu iecerējis aprakstīt grāmatā 20 dienas ellē.

Tomēr nonākšana šajā nodaļā arī daudz ko mācīja. Reiz ievēroju būdīgas miesasbūves vīrieti ar pārsistu degunu un zilumu zem acs, viņš bija tērpies treniņbiksēs ar svītrām un ādas imitācijas jakā. Skaidrs, ko par viņu nodomāju… Taču sākām runāties, un izrādījās, ka kriminālā paskata cilvēks ir studējis medicīnu. Savukārt traumas radušās, krītot bezsamaņā, kad strādājis dārzā, tajās pašās darba drēbēs atvests uz slimnīcu. Tas rāda, cik daudz manī pašā ir stereotipu.

Vai zini, kur un kā inficējies ar HIV?

Pietika ar tetovējumu neīstajā iestādē. Statistikā gan droši vien esmu ierakstīts kā neskaidrais gadījums. Uzskatu, ka Latvijā vispār notiek pārspīlēta ņemšanās ap jautājumu, kā kurš inficējies. Vairāk jāuztraucas par to, ka nekur citur Eiropā medicīnas jomā nenotiek tāda HIV pacientu diskriminācija.

Paldies Dievam, man ir pēdējā stadija, tāpēc pienākas valsts apmaksāta terapija. (Te Ogle rūgti pasmaida.) Slimības laikā, HIV vīrusam vairojoties, tiek bojātas un iznīcinātas imūnsistēmas šūnas, ko organisms izmanto cīņai ar slimību. Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijās teikts – HIV pacientu ārstēšana jāsāk, ja palicis 350 imūnās sistēmas šūnu vienā kubikmilimetrā. Latvijā diemžēl valsts piešķir medikamentus vien tad, kad šis līmenis ir zemāks par 200 šūnām. Taču tad veselības stāvoklis ir ļoti kritisks, vien solis no AIDS stadijas.

Satiku nodaļā kādu sievieti, divu bērnu mammu, viņa katru mēnesi brauc pārbaudīties ar cerību, ka beidzot būs kļuvis sliktāk. Saka: cik labi, ka izslimoju gripu, šūnu daudzums atkal nokrities… Tas taču ir galīgs stulbums! Viņa strādā labi atalgotu darbu, tomēr terapiju nevar atļauties, jo mēnesī zāles izmaksā pusotra tūkstoša eiro.

Nesen iestājos fotogrāfu programmā Eiropas dizaina institūtā Milānā. Jau pēc vidusskolas mēģināju tur tikt, bet visu laiku neveicās. Beidzot izturēju pamatīgu konkursu uz apmaksātām mācībām – uz vietu vairāk nekā 1000 cilvēku. Diemžēl izrādījās, ka Latvija ir viena no tām valstīm, kur nepastāv tā dēvētā zāļu konvertācija. Tas nozīmē, ka nevaru piereģistrēties un citā valstī saņemt man nepieciešamos kompensētos medikamentus. Tātad ik pēc trim mēnešiem nāksies pēc zālēm braukt uz Latviju.

Visu rakstu lasiet žurnāla 36,6°C decembra numurā vai tā elektroniskajā versijā!