Kādu kaitējumu nodarījusi S.Āboltiņa

Tā varētu darīt, ja Āboltiņa ar savu dumjo izmuldēšanos būtu nodarījusi kaitējumu tikai, piemēram, Jembergas un Co. filmai (starp citu, tiešām interesanti, ka šīs filmas finansētāji līdz šim ir tikuši turēti tieši tādā pašā noslēpumā kā avīzes Astoņkājis izdevēji) vai kādām citām sīkām personiskām rebēm.

Taču tā tas nav. Runa nav par to, ka viena aizvien histēriskāka un paranojiskāka būtne ir gatava uzūjināt katram pret viņu nelabvēlīgi noskaņotu cilvēku pūlītim un savu attiecīgā brīža sirds, kuņģa un vēl nez kā sāpi un trauksmi iegvelzt jebkurā mikrofonā, kas vien pagadās deguna priekšā, bez kādām domām par gvelšanas sekām pat sev, kur nu vēl savai valstij.

Runa ir par to, ka viena ārkārtīgi pieredzējusi politiķe un ārkārtīgi augsta Latvijas valsts amatpersona, kuras tiešos pienākumos ietilpst arī valsts drošības dienestu parlamentārā kontrole un kurai visi nodokļu maksātāji maksā algu par to, lai viņa būtu zinoša, prātīga, gudra, tālredzīga, apdomīga un vienmēr pirmām kārtām rūpētos par Latvijas valsts interesēm, kā pēdējā stulbene pasniedz lielisku dāvanu Kremļa propagandas sistēmai.

Āboltiņa pati, pirmajā šoka momentā par jau kārtējo izgāšanos diennakti vienkārši pazūdot, nu ir Vienotības televīzijai pastāstījusi, ka, pirmkārt, viņas izteikumi esot izrauti no konteksta, otrkārt, interpretēti, treškārt, intervējošie žurnālisti neesot ar sevi iepazīstinājuši, tā ka vainīgi neapšaubāmi esot visi šie apstākļi un vēl, protams, Krievijas propagandas sistēma, bet nekādā gadījumā ne jau nu viņa, kura tikai pieļāvusi mikroskopisku kļūdiņu.

Savukārt kundzes aizstāvji – gan karojoši aktīvie, gan pasīvi žēlīgie jembergveidīgie līdzjutēji – papildus līdzīgiem apsvērumiem vēl norādījuši arī uz to, ka vispār taču Āboltiņas kundzei par tiem Latvijas žurnālistiem, kuriem viss jau iepriekš sen ir skaidrs, esot pilnīga taisnība – un kāpēc gan prominentai un godprātīgai Latvijas politiķei nepaust taisnību visur, kur vien ir iespēja?...

Te laikam būs vietā neliela pamācoša alegorija.

Iedomājieties, piemēram, babu Solču no Ieroču ielas komunalkas, kura ap divpadsmitiem no rīta, uzvilkusi nošķiebtas tupeles, sabāzusi zem lakata pirms nedēļas mazgātās pinkas un pat nemēģinot ar kaut ko nomākt vakardienas (un aizvakardienas, un aizaizvakardienas) peregaru, dodas uz lombardu.

Tur viņa ar cildenu paģiru lāpīšanas nolūku izmisīgi mēģina notirgot gandrīz pilnu nozagtu alpaka dakšiņu komplektu, bet, neko daudz nesaņēmusi, sajūt tādu spļāvienu sejā no gados jaunā ebrejiska izskata pārdevēja, ka vēlāk vakarā pie krutkas pudeles izsaka visu, kas sakrājies uz sirds par šiem derdzīgajiem žīdiem.

Babai Solčai nav jādomā ne par izteicienu, ne auditorijas izvēli, viņa ir brīva kā žurka pagrabā, viņai nav jāapsver, kam viņa izsakās, ko tieši viņa saka, vai kādi viņas izteikumi neizraisīs skandālu, netiks izrauti no konteksta un netiks izmantoti pret, teiksim, visu viņas Ieroču ielas komunalkas saimi.

Toties politiķei Solvitai par to visu ir jādomā – viņai tāds darbs un (it kā) atbildība. Bet, ja viņa sajūtas tikpat brīva un pēc būtības naidīgas valsts propagandas medijam izpļerkst visu, kas viņai uz sirds sakrājies par tādu pašu tēmu, sekas gluži prognozējami būs minētā medija sensacionāls stāsts par antisemītismu, kas sācis valdīt mazās fašistu un nacistu valstiņas augstākajos slāņos.

Ar vārdu sakot, ja Solvita Āboltiņa kaut kam arī ir kritusi par upuri, tad personiskajai neprofesionalitātei un gluži vienkārši muļķībai. Savukārt visiem, kuri tādu vai citādu apsvērumu dēļ kā krievu komiskais varonis aicina „poņaķ i prosķiķ”, jārēķinās, ka nākamajā paģiru brīdī Solvitā iekšā sēdošā baba Solča nostrādās atkal ko jaunu – iespējams, šoreiz ko nopietnāku par aktīvu izpalīdzēšanu Krievijas propagandas dzirnavām.