51 gada vecumā Kalnozols profesionāli trenējas teikvondo FOTO

Kā vēsta žurnāls Vakara Ziņas - uzņēmēja Valda Kalnozola aizraušanās ar austrumu cīņām bija zināma jau iepriekš, taču nu viņš to pārvērtis par ģimenes nodarbi. Trīs reizes nedēļā kopā ar dēlu Oskaru Valdi miljonārs apmeklē teikvondo cīņas nodarbības, kas, pēc paša vārdiem, viņā rada papildu pašpārliecinātību un disciplinētību, kas dzīvē varētu noderēt arī dēlam.Sports, nevis kaušanās «Valdis [Kalnozols] pie manis trenējas jau sen – kādus četrus gadus. Viņš atnāca jau diezgan labi sagatavots, ar labu sitienu, jo savulaik nodarbojies ar karatē. Viņš ir tāds centīgs – cenšas izpildīt visu, un nav bijis tāds brīdis, kad mēģinātu noslinkot. Tomēr domāju, ka trenēties atsācis lielākoties dēla dēļ, kurš arī tagad pie mums nāk,» pauž treneris, teikvondo trešā dana īpašnieks Aleksandrs, piebilstot, ka teikvondo ir sporta veids, ar ko var nodarboties gan meitenes, gan zēni, gan sievietes, gan vīrieši jebkurā vecumā. Tas nav tikai cīņas sports, bet arī kustību koordināciju un vispārējo fizisko sagatavotību attīstoša nodarbe. «Ir arī dēļu pārsišana ar rokām, tomēr tas nav tā, ka cilvēks no malas pēkšņi atnāks un to izdarīs. Tam ir jāsagatavojas fiziski un garīgi,» atzīst Aleksandrs. Viņš pauda pārliecību, ka teikvondo ir vairāk piemērots aizsardzībai, turklāt visiem, kuri ar šo sporta veidu vēlas nodarboties, jādod zvērests, ka tas netiks izmantots nekrietnu mērķu sasniegšanai. Dod pašpārliecinātību «Kāvies savos piecdesmit gados esmu varbūt tikai divas vai trīs reizes, tā ka reāla lietojuma cīņas mākslām man nav bijis. Tomēr tas dod tādu zināmu pašpārliecinātību daudzās situācijās. Īpaši man kā celtniekam. Bieži, kad ieeju kādā objektā un man jārunā ar citiem celtniekiem, domāju, ka viņi jūt šo pašpārliecinātību. Tāpēc arī puiku vedu uz cīņas sportu,» klāsta Kalnozols. Izvēle par labu teikvondo izdarīta galvenokārt tā attīstošās ietekmes dēļ. «Bērna gados vieglāk ietrenēties špagatu taisīt. Vēlāk tas jau ir krietni problemātiskāk. Teikvondo uz to liek lielu uzsvaru,» tā Kalnozols. «Turklāt no austrumu cīņu veidiem šis ir arī viens no skaistākajiem un baudāmākajiem,» viņš piebilst. Dēlam parādījies azarts Treniņi Kalnozolam un viņa dēlam Oskaram Valdim ir trīs reizes nedēļā, un iesākumā nemaz neesot bijis tik gludi, jo puika neesot tendēts uz kaušanos. Arī sacensībās sākumā nav veicies, taču tas bijis līdz brīdim, kad uzvarēta pirmā cīņa. Parādījies cits skats uz šo sporta veidu un azarts. «Domāju, ka austrumu cīņām ir arī ļoti spēcīgs disciplinējošs raksturs. Ir sevi nedaudz jāpiespiež, lai pēc skolas vai darba vēl aizietu uz treniņu, taču šī pašdisciplīna vēlāk palīdz dzīvē arī citās jomās. Ja kaut kas ir jāizdara, tad es to izdaru, nevis atmetu ar roku, sak’, gan jau kaut kad vēlāk.».