FOTO: Laura Raila jāj ar kamieli, vālē ar džipiem un snorkulē
Foto 1 no 31
Dziedātāja Laura Raila janvāra sākumā bijusi piedzīvojumiem bagātā ceļojumā Ēģiptē, kur brauca ar džipiem pa tuksnesi, snorkelēja, jāja ar kamieli un iepazina pēc naudas izsalkušos tirgoņus.
„Ielidojot Sharm el Sheikh sajūtu atkal vasaru, apstaigājam viesnīcas teriroriju, ieejot smaržu veikaliņā parunāties. Tā izrādās pirmā lielākā kļūda ceļojumā. Pārdevējs stāsta, ka te nav kā uz ielas, ka mums jau būs jātiekas katru dienu, tad iesauc īsto pārdevēju, kurš turpina sarunu ar „atslīpētiem teikumiem.” Sākas smaržu rādīšana, saku, ka neko nepirksim, ka ienācām tikai paskatīties. Par mazo pudelīti cena esot 75 dolāri, uzreiz gan prasa, cik es maksātu, atgādinu, ka neko nepirkšu un ceļos, lai ietu projām. Tiek pielietotas visādas metodes, ka viņa māte dusmosies, ka viņš neko nav pārdevis, ka tā nav laba zīme, viņu vajāšot nelaimes. Viss notiek zibenīgi, maisiņā ielido viena pudelīte, otra dāvanā, lai tiktu vaļā, atdodam 20 dolārus, kas, protams, ir dārgi, bet ja redzētu situāciju, saprastu, kāpēc. Vēlāk vēl arābu valodā man pakaļ jānoklausās rupjības.
Otrajā dienā jau ir radusies mācība – skaiti līdzi, skaties, esi mundrs un tik pat attapīgs. Pēc pavadīta rīta pludmalē nolemjam izlūkot Šarmelšeihas tirdziņus. Sākumā bija pavisam bailīgi un dīvaini, ka sauc pakaļ, kliedz, ka esam nepieklājīgi neienākot viņu veikalā, skrien pakaļ. Atmosfēra noteikti trakāka kā Turcijas Grand bazar. Sākumā mēģinu kaulēties, it kā sanāk, vēlāk saprotu taktiku. Sākumā jāuzzina preces vērtība, tad jāizdomā, cik tāda prece varētu reāli maksāt un jāpiedāvā sava cena ar piebildi, ka ja tāda neapmierina, dodos prom. Šī metode strādā. Ja tomēr ne, tad ir plāns B, jāiet no veikala ārā lēnām, tad kliedz pakaļ, ka nosauktā cena tomēr der. Viens no pirmajiem pirkumiem bija sfinksa statuja, kamēr to iesaiņoja, izrādās, ka pārdevējs ielika citu, mazāku. Parastā pārtikas veikalā pērkot ūdeni pārdevējs stāsta, ka viņam nav 10 atlikumā, vai nevēloties čipsus, saku, ka redzēju viņam sīknaudu, tad nācās piedzīvot viņa dusmas. Papīra nauda tomēr bija un tika nelapni atmesta. Viskuriozākais tirgū bija uzraksti krievu valodā, kuri vēstīja „Neuzmācās” un pie blakus veikala „Te jums nemaz neuzmāksies,” tiem, kuriem veikalus tādi uzraksti nerotāja, kliedza paši, ka neuzmācās.
Trešajā dienā braucam ar igauņiem daivingot. Skaistā jahtā dodamies jūrā uz korāļu rofu. Es pirmo reizi snorkelēju, pasakaini korāļi, krāsainas zivtiņas un pārpeldot rifam pāri baiss bezdibenis.
Ceturtajā dienā dēļ lielā vēja atceļ paredzēto kuģīti ar stikla dibenu. Ejam atkal uz tirgu, šoreiz jau droši par savām spējām, ka varam dabūt zemāko cenu. Kaulējos pēc viņu metodēm, pieminu, ka ārā slikts laiks, ka blondai meitenei no Latvijas var iedot lētāk. Pēdējā veikaliņā mums prasa, par kādu naudu katru preci esam nopirkuši, pārdevēji izbrīnīti, saka, ka ļoti labas cenas un saprot, ka zelta bedre neesam.
Piektajā dienā jau 6:30 izbraucam uz Dahabu ar džipiem, braucam pa tuksnesi, pieturvietās dzeram pie beduīniem tēju, pirmo reizi mūžā jāju ar kamieli. Kamieļi bija sasieti rindā, es biju pirmā, pēkšņi to īpašnieks pamet man striķi un aiziet malā. Tas bija bailīgs piedzīvojums, taču interesants, bet zvērus žēl, tie neizskatījās ļoti kopti, izskatījās nelaimīgi. Pievakarē pakaulējos nu jau sporta pēc Dahabas tirgū. Pārdevējo ļoti nekaunīgi, iesver mazāk tējas, jo svari sagrozīti, ļoti jāskatās ko viņi dara.
Sestajā dienā beidzot seko brauciens ar kuģīti, kuram zem jūras līmeņa ir logi, pa kuriem var vērot korāļus uz krāsainās zivtiņas. Pēdējā dienā beidzot ir kārtīgi silti, saulē ap 26 grādiem, sauļojos, nopērku vēl pēdējos suvenīrus. Tirgū visi liek mierā, jo seja brūna un ap pleciem Ēģiptē pirktā šalle, pārdevēji saprtot, ka tūrists jau visas patiesās cenas lieliski zina.
Interesanti tas, ka viņiem teju katru cilvēku sauc vai nu Muhameds, vai Ahmeds. Uz Ēģipti noteikti var braukt mūsu ziemas aukstajos mēnešos lai pasildītos un atgrieztos vasarā. Tas bija jauks piedzīvojums.”